The village idiot [entries|archive|friends|userinfo] fictio [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Ložudrošība [Apr. 1st, 2013|11:46 pm] [ nav klusuma, jo skan | Arcade Fire ] Tagad apkārt tāds gaismas apvalks, no kura atlec visas tupeles un tomāti, ar ko vien kāds varētu mest. Iekšpusē ir tik pavisam gaišs, ka neko nevar redzēt, bet neko jau arī nevajag redzēt, un vārdus nevajag, jo viss tāpat ir dzirdams bez skaņas; visas sajūtas saplūst vienā gaismā, tik gaišā, ka neviens to neredz. Kā es varēju to aizmirst? Kā es varēju to nezināt vairs? Viss pirms "tagad" šķiet kā dejošana ar slotu, kurai piesieta no papīra izgriezta seja. Bet tie nav pareizie soļi, vajag soļus vīt pīnēs, audzēt garākus, streipulīgākus starp kupenām, soļus, kas neatstāj pēdas; ķermeņu ķekarus samest grozā un izspiest sulu vīnam, izvārtīties ķermeņos, un, līdzko tie sāk traucēt, novilkt un nomest uz grīdas, lai tad guļ, kamēr nomodā paliek tikai gaisma. Tāda gaisma, kam nevajag ne laiku, ne telpu, lai eksistētu. link ņau

Ticēt, zināt, ticēt, zināt [Mar. 30th, 2013|06:46 pm] [ nav klusuma, jo skan | Alabama Shakes ] Vispār šodien biju uz mežu. Gulēju ķērpjos, priedes bēra gaismu un skujas uz sejas. Tad atgriezos dārzā un plūcu jāņogas, kurām cauri spīdēja arvien zemāk slīdošās saules paliekas. Pēc tam dejošu mēnessgaismā, sveču gaismā, smēķoglītes atblāzmā, acu gaišumā līdz pat rasai, un tad ieiešu saullēktā un pazudīšu tur mūžīgi. link ņau

Šķēres [Mar. 28th, 2013|06:14 pm] [ nav klusuma, jo skan | Tom Waits ] Mācīšos no kļūdām, labi mācīšos, ar pirmklasnieces uzcītību, un tad sagriezīšu mazos gabaliņos un aizsūtīšu papīrgrozā. Tad nogriezīšu matus un būšu viegla, viegla. Tev laiks posties uz vēstures grāmatu lappusēm, manu fīrer. link ņau

My mind holds the key [Mar. 25th, 2013|12:45 am] [ nav klusuma, jo skan | New Order ] Pēcballīšu melanholija. Viss notiek tādā tempā, ka šķiet, tikai izpildu kāda cita režisētas darbības. Vajag mieru un atkāpties mazliet nostāk, lai pavērotu visu kārtīgi. Bēgt ir tik vienkārši, tas sanāk pavisam neviļus. Bet negribas. Labāk nostāties taisnu muguru, lai citi bēg, ja ļipas trīc. Sirds jau tāda Pandoras lāde vien ir, ap ko labāk negrābstīties. Ha, nu bet patiesībā jau tas nepatiesi apvainotais orgāns vien cītīgi pumpē asinis un iesāpas reizēm pēc negulētām naktīm. Kur tad īsti tas viss ļaunums mitinās? link 1 ņau ņau|ņau

Plaukst plaukstas [Mar. 19th, 2013|01:14 am] [ nav klusuma, jo skan | David Bowie ] Neparasti justies saticībā ar sevi un visu apkārtējo, neparasti sajust, kā visi gabaliņi sakrīt kopā brīnišķīgiņā harmonijiņā un viss, kas dzīvē ir, tur arī patiešām iederas. Spontāna vētrainība mijas ar paralizējošu omulību, kad gatavojam vienu ēdienu pēc otra un likvidējam tos tik centīgi kā lāči pirms ziemas miega, grimdami ekrānos. Ir jau tīri veiksme par dzīvokļbiedru dabūt vienu no tiem vīriešdzimuma pārstāvjiem, uz kuru pavārmākslu patiešām var paļauties (parasti jau visi sevi izrunā par lieliem meistariem, bet kad nu jāēd tas galaprodukts un vēl jāskatās uz visu tā tapšanas eksplozīvo šmuci, kas pārklāj virtuvi biezā slānī, tad atliek vien paklusēt). Bet tad ienāk kaimiņi aizņemties korķuviļķi, un tas, protams, noved pie pamatīgas aizsēdēšanās, citreiz atnāk vēl šādi tādi viesi iemērkt savas kājiņas mūsu ūdeņos, un saule arvien pamatīgāk spiežas iekšā pa starpām uz aizkaru stangas sažautajai veļai. Nu jā, visādi sīkumi. Kad cilvēks laimīgs, tad patīkamāk tā visādus nieciņus grozīt pirkstos kā pērlītes uz virtenes. link ņau

Spīd [Mar. 15th, 2013|02:37 pm] [ nav klusuma, jo skan | Liz Phair - Supernova ] Nevaru neko prātīgu pateikt, neveicas ar vārdiem. Nupat pirms nedēļas taču vēl bija tik bail. Tik šauri. Tagad cita elpa. Būtu tik daudz, ko teikt, bet nevaru. Neveicas ar vārdiem. Arī negribas, lai veicas. Gribas paturēt sev. link 1 ņau ņau|ņau

My body is a cage [Mar. 10th, 2013|02:24 pm] Novītuši, aizmirsti ziedi; mēs slīdam pa ledu, draugu pleci ir silti, silti, ir tik daudz visa un uzreiz; mēs ieliekam dvēseli veļasmašīnā un tikmēr ejam uz krogu; ja pavilktu nost šo laimīguma palagu, ko gan ieraudzītu? link ņau

Brīvības iela [Mar. 7th, 2013|12:37 pm] [ nav klusuma, jo skan | Peter Gabriel - My Body Is a Cage ] Vēroju, kā mājai pāri krustojumam uz jumta tup vīri. Pārtraukums laikam. Viens atspiedis galvu plaukstā, izskatās pat iesnaudies. Re, kā jāpārvar bailes. Vai tad es arī nevaru? Draugu pleci ļoti silti. Darāmā daudz. Tagad dzīvošu aptuveni pieckvadrātmetrīgā istabiņā un būšu tur laimīga. Tā būs jābūt. Un pat ja ne, būt nelaimīgam kabatas formāta dzīvoklītī šķiet panesamāk nekā kolonnu zālēs ar apzeltījumiem visās malās. Un pat ja ne, var vismaz galvu padaudzīt pret visām četrām sienām gandrīz vienlaikus. link ņau

Iejāt Jeruzālemē uz ēzeļa [Mar. 5th, 2013|05:44 pm] [ nav klusuma, jo skan | Alabama Shakes ] Labi pavadīju laiku un kvalitatīvi ieguvu ikvakara mugursāpju devu kažokzvēru piketā. Biju pārsteigta, cik pieklājīga bija tauta - atskanēja tikai daži spiedzieni par to, ka kā te var kaut kādus spalvu vīkšķus žēlot, ja cilvēki mirst badā (jo visiem zināms, ka žēlot var tikai vienu sugu vienlaicīgi un katra dzīvniektiesību aizstāvja kvēlākais sapnis ir iedurt zīdainī dakšiņu; labi, ka vismaz ir gana šādu bļaustīgu pilsoņu, kas velta savu dzīvi pārtikas paku iznēsāšanai pensionāriem un trūcīgajiem, pārējie beidzot varam gulēt mierīgi). Citi uzvedās rāmi, nekurnot saņēma savus bukletus un aiznesa kaut vismaz līdz tuvākajai miskastei. Toties tas brašums un kaujasspars, kas plauka delfu dīķī pie reportāžiņas par mūsu dīvainajiem varoņdarbiem, manī atgrieza ticību latviešu tautas prāta gaismai. Tur kristalizējās tas mūžsenā ēzeļa tēls, kas vienmēr gatavs noķert katru pretīmnācēju aiz pogas, un, spodrinot savu nošņurkušo pašapziņu (diemžēl ne tikpat nošņurkušās bikses), sākt skaidrot tam lietas, kas parasti lielākajai daļai ir visnotaļ pašsaprotamas, tā, it kā tās būtu zināmas viņam vienīgajam. Vai arī stāstīt par kādu mazzināmu vēstures vai citas jomas detaļu, strauji mainot tēmu vien tad, ja nejauši sagadījies uzdurties attiecīgās nozares pārzinātājam. Viņš vienīgais zina katras problēmas sakni, ir secējis tās sirdi un tapis apgaismots. See what I did there? Es jau arī tāpat leju žulti vien internetos. Bet nav jau man tās žults nemaz. Laikam esmu beidzot sasniegusi līmeni, kad par to, kas agrāk būtu sāpinājis, pasmejos vien kā par bērneļu nedarbiem, draugu dzēruma muļķību stāstiņiem vai kaķu sačurātām kurpēm. Nē. Tajās gan nekā smieklīga nav! link ņau

Pār- [Mar. 4th, 2013|07:26 pm] Ja tāds hronisks Pīters Pens kā es vienā rāvienā cenšas izaugt liels un triecienā ieņemt darba tirgu, atrast dzīvokli un žonglēt visas cilvēkattiecības un vēl visādas nejēdzības, viņu bieži pārņem vēlēšanās darīt kā bērnībā - ņemt divus krēslus, pārklāt tiem pāri segu un paslēpties apakšā. Tomēr ir jādara, jo apnicis visur justies liekai, kā kādai klaidonei, piegulētājai, visu savu zobbirstīšu un krūšturu arsenālu staipīt un muguras kā ezīšiem bērnu grāmatās ābolus un sēnes uz adatām. Gribas kaut kur piecirst kāju un nokliegties (tik skaļi, lai neiztraucētu kaimiņus): "Mans prāts lai šeit notiek..." Šī nav pirmā reize, kad ar kaujas saucieniem uz lūpām steidzu "sakārtot dzīvi", un parasti tas labi nebeidzas. Gribētos, lai mana dzīve būtu stulba romantiska komēdija, kur vienmēr skaisti tērptā un frizētā galvenā varone (es) to vien dara, kā lēkā pa gultu, dziedot matu sukā, un visi nez kāpēc viņu mīl, kaut viņa ir neveikla, vieglprātīga un juceklīga (tikai tā aizkustinoši, protams) un pārāk daudz naudas tērē par kurpēm. Bet atliek vien dzīvot pretenciozā mazbudžeta filmā, kur tā kā grib taisīt pakaļ franču jaunajiem viļņiem ar ķēdsmēķēšanu un dziļdomīgiem skatiem tālumā, bet naudiņas par maz kādai Annai Karinai, tāpēc nolīgta vien šāda tāda nesmuka, lempīga aktrise (es), un tad viss mainās uz citu modi, visi ir piedzērušies un nelaimīgi, notikumvirpuļi griežas par strauju, mazliet kā pie Cassavetes (man ir visai maz jausmas, kā viņa uzvārdu pienāktos izkropļot latviski un kāpēc vispār tā visa kropļošana vajadzīga, ā, un viņam jau aktrises nebija nesmukas). Bērniem filmiņas un grāmatiņas to vien sola, kā happily ever after, ja vien būsi krietns un drosmīgs, un patiess. Bet tad tu paaudzies mazliet, un saproti, ka lai kā gribēdams, tu neesi vienmēr krietns, tu samācies grozīt patiesību tā, kā ērtāk, un jo vairāk uzzini par kategorisko imperatīvu, jo mazāk māki to likt lietā. Un baidies, un atliec visu uz rītu, un tad atkal uz rītu, un apreibinies, lai redzētu sevi mazāk, lai mīlētu vairāk, un nekādi nezini, pa kuru laiku tā darvas pile ir iekritusi tevī. link 2 ņau ņau|ņau

Mans mīļais optimisms [Feb. 23rd, 2013|04:16 am] Man ir zināma tieksme uz neprognozējamību dažādos dzīves apstākļos, bet neprognozējamību cilvēkos ir grūti pieņemt. Izsenis bijis grūti patiesi izprast, ka citi tos pašus notikumus, jūtas, stāvokļus pieredz pavisam citādi, kamēr es viņus cenšos izlasīt pēc sava alfabēta, pati būdama teju analfabēte. Lai cik ļoti censtos pastaigāt citu (sasvīdušajās, šaurajās) kurpītēs, pat ja izdodas saprast, ne vienmēr tas liek arī atzīt par labu esam. Tā nu es gremdēju kārtējo pinti un prātoju par mīlas romāniem (drukātiem, ne moteļu palagos). Par dažiem mīlasstāstiem vēsta visādas tur kalnu aukas un lepnumi un aizspriedumi un citi britu tēvēsēriju jājamzirdziņi. Par manējo šībrīža arī derētu kāds ilustrēts memuārs, visticamāk, ar nosaukumu "Kā labot sarūsējušas caurules, ko licis piedzēries meistars". Es nekad nebūtu varējusi zināt, ka manī dzīvo tāda rāma, visgudra Aina Poiša - tāda Aina Poiša, kura regulāri mijas ar pilnīgi histērisku, nepieredzējušu jaunuvi. Cenšos visu atrisināt kā pamatskolnieks projektu nedēļā pa plāna punktiem - vispirms atradīsim cēloni, analizēsim, tad vienosimies par seku likvidāciju, reparācijām un turpmāko stratēģiju. Protams, ārpus manas galvas tas nedarbojas. Nevaru sevi raksturot kā racionāli sakārtotu būtni, pārāk daudz impulsīvas šaudīšanās un emocionalitātes, bet visa šī cilvēkattiecību iracionalitāte, it irks me. Bet vismaz noskatījos Technicolor mūziklu ar Merilinu un laimīgām beigām. Laimīgās beigas jau var noskalot, bet Merilina kā jēdziens vienmēr liek iedomāties par to, ka, lūk, tu vari būt Merilina, bet tāpat nelaimīga, gana nemīlēta un tā. Kur tad nu mazpilsētas skuķei ar piektdienas reibumu galvā un pāris dienas neķemmētiem matiem vēl vispār cerēt. Cerību trūkums ir iedrošinošs; kā viens nīgrs amerikāņu komiķis teica par ~ mīlu - tā ir tikai sevis nolikšana pa sitienam vai nu neatbildētajiem zvaniem pēc pirmā randiņa, vai vēl tālākām sirdlauzēm, vai, labākajā gadījumā, iespējai pieredzēt, ka kāds, ko esi vīsu mūžu mīlējis un lolojis, nobeidzas tavu acu priekšā. link ņau

Technicolor [Feb. 22nd, 2013|05:46 pm] [ nav klusuma, jo skan | Bob Dylan ] Pēdējā laikā jūtos tā, it kā izdzīvotu svešas atmiņas, viss tāds pabalējis, ar nostalģijas smārdu slacīts mutautiņš vien ir, un neiederos. Saraustīta reibuma domāšana, un vissvarīgākais ir atminēties aizmirst. Lūk, valentīndienā biju Slash koncertā, tā sagadījās. Tagad jau migla priekšā. Tur bija tā lietuviešu betona mežģīņu katedrāle, kur juceklīgi klīst, un pati kulminācija bija vien tāda šķidri apmeklēta skolas diskotēka apgaismojuma un vispārējās kuslās rosības ziņā. Bet tas tikai palīdzēja visu piemērcēt ar tādu, jā, atkal nostalģiju, tā, ka tu atkal esi mazpadsmitgadīgs un dumpiniecisks un tikko atklājis, cik daudz ir mūzikas, kas pulsē kā tu, un vispār viss pulsē, un tu vēl domā, ka tas ir pulss, nevis pirmsnāves agonijas trīsas. Pats cien. mākslinieks izskatījās kā no kartona izgriezts un ar laku pārklāts (esot bijis pilnīgā ķellē, teica tuvākbijušie), fonā zīmētas pusplikas, smilšpulkstenīgas meičiņas tajā naivajā veclaiku mīlīgā seksisma estētikā, prožektori, viss, kā pieklājas. Spēlēšanas ziņā es neprastu piesieties - visi darīja savu darbu, un publika izklaidējās. Nekādu tur šamaņu, katarses, dvēseles atkailināšanas vai kādu tamlīdzīgu patosa apdvestu jēdzienu, tikai "darbs" un "izklaidējās". Es vēlējos, kaut spētu tikpat rāmi izklaidēties, saplūst ar pārējiem bikli baltiski klaigājošā masā, tomēr spēju tikai domāt, ka vienīgais, ko gribētu, būtu ielīst viņa galvā, kā līķu kalnus aplūkot viņa atmiņās visu drāzto meičiņu un izlietoto vielu un šķidrumu daudzumus, visu to mīklaino, kas sašuj tādas etiķetes kā "rokzvaigznes", "leģendas" un blā blā blā, bet diez vai viņam tik smalka grāmatvedība pašam pieejama, gan jau sen aizmirsis un apsedzis ar apdolbīta miera dūnu deķi. Jā, tātad, man vispār ļoti patika, tikai diez vai patika tā, kā vajag. Atpakaļbraucienā dzēru šņabi un riju nomaldījušās asaras, tā jau viņas dara, vienmēr atrod veidu, kā iespraukties visam pa vidu. Bet tad es atkal saņemos un visu apsedzu ar apdolbīta miera dūnu deķi, un atminos vismaz aizmirst. Neiederos pati savās mājās. Istabele stumj ārā, dauza ar no atmiņām sašūtiem boksa cimdiem, žēlastības nav. Iegrimstu fantastiskajā Lola Montès, jo Technicolor vienmēr ir balzāms nogurušiem laika ceļotājiem. Un re, tik daudz uzrakstīju, ka visbeidzot pat aizmirsu, par ko vēlējos rakstīt, kāda svētība. link ņau

Viss [Feb. 9th, 2013|10:04 pm] Visi pēdējā laikā ir tik sasodīti jauki pret mani, vai arī vienkārši esmu pārvirzījusi savu paranoisko neuzticēšanos uz citu fronti. Tikai burkāni vien un nevienas pātagas. Beidzot saņemt kādu kritikas gabaliņu - draudzīgas kritikas, nevis pārmetumu - tomēr ļoti derīgi. Pēkšņi jūtu, cik viss skaisti, tādas sudraba lodes lido iekšup un nošauj visus vilkačus manī. Tur rudplankumains kaķis lien augšup pa stumbru, tur skursteņa dūmi sajaucas ar miglu kā sapludinātas akvareļkrāsas, un es gribu dzīvot, dzīvot, ņemt to visu, raust kopā, pārstāt aizsegties ar attaisnojumiem sev, par sevi, bez teatrālisma un melodrāmas. Citādi kā tāda Bovarī kundze, prātiņa kā blusai, bet jūtelības pārpārēm. Visi šie tukšie vakari, šī bēguļošana caur pudelēm un filmām ar asariņu garnējumu finālā, cik šķebinoši. Vai tiešām varu tik maz? Sevi mainīt nav gluži tik viegli kā pārvilkt kleitas, bet varbūt man nevajag sevi mainīt. Varbūt vajag beidzot sevi nemainīt. link 2 ņau ņau|ņau

Pēdējā ieslēgtā naktslampiņa pilsētā [Feb. 9th, 2013|12:47 am] [ nav klusuma, jo skan | Nina Simone ] Esmu kļuvusi par ubagu ar Černobiļu sirdī, klīstu apkārt, diedelēdama no citiem mīlestību, draudzību un citas drupačas, kas man nemaz nepienākas. Nezinu atrisinājumu, jo nemaz nezinu problēmu, vai vismaz baidos to nosaukt vārdā. Vārdu vispār palicis maz. Visi kaut kur muļķīgi iztērēti. Pat miegā nav iespējams patverties, arī sapņos visu laiku jācīnās, kaut kas jārisina. Nē. Nav vārdu. Sāpes pagriež laiku otrādi, un es saraujos atkal par zīdaini, zaudēju runasspējas, zaudēju jebkuras spējas, maza, apaļa podziņsejiņa, sarkana no brēkšanas, tuklās kājeles kārpās, sakuļot gaisu bezgalības zīmēs. Es roku sev kapu, kamēr šāvēju brigāde vēl iztaisno uzplečus un sprādzē jostas, un zinu, ka tur iekrist būs mīksti kā pēlī, ka beidzot pārtrūks visas vēlmes un pavisam pagaisīs visas šīszemes ilūzijas par to, ka jebkad ir iespējams būt kā citādi kā vien nepārraujamā vientulībā. link 2 ņau ņau|ņau

Kauss ir izdzerts sauss [Feb. 7th, 2013|02:26 pm] Šķiet, kārta manam teju dienišķajam čīkstienam. Nav spēka nekam, kaut kam, ne pat vissamocītākajai asprātībiņai, ne puķainām pļāpām, vienalga, par kaut ko vai īsti ne par ko. Kā bērns pēc pēriena, visas asaras izbirušas, sāpes jau sastingušas kaut kur zem ādas. Teikumi par grūtu. Teikumi par muļķīgu. Kaut galva būtu piešūta diegiem, lai to varētu noraut un aizmest prom. link 9 ņau ņau|ņau

"...vislabākā valoda ir vardarbības valoda" [Feb. 6th, 2013|10:37 pm] [ nav klusuma, jo skan | The Radio Dept. - Heaven’s on Fire ] Satraukuma un/vai nomāktības gadījumos ir divas lietas, ko, manuprāt, varētu aprakstīt kā soothing - lēkmjveidīga spodrināšana un vardarbības piepakotas filmas. (Es patiešām neesmu sērijveida slepkava. (Es to teiktu arī tad, ja būtu, protams.)) Šobrīd pedantiskumu traucē viegla miegainība, tāpēc no senaizmirstām filmām atradu īstu bižutērijas lādīti vardarbības ziņā - Kill Bill. Pēc tās garās ainas, kur Tūrmane kapā japāņu "sliktos" (ak, sensenie bērnības laiki ar bojevikiem videokasetēs, ierunātiem ar To Krievu Balsi, kur "mūsējie" sitas ar "sliktajiem" līdz neizbēgamam triumfam!), nocirsti locekļi lido uz visām pusēm, asiņu strūklakas šļācas no kakliem, līdz visbeidzot viņi visi tur guļ uz grīdas, vārgi kustēdamies kā ar avīzi apsistu mušu bars, es sajutos tik ļoti zen, tik ļoti in my happy place, tik ļoti... ! Gan (man) eksistē divi vardarbības veidi kino - šī horeogrāfiskā, guaškrāsšķīstīgā, un tā otra, kas pavisam neomulīga un sāpīga, kā, piemēram, Straw Dogs. To otro šobrīd labāk turēt tālāk, bet pirmā, šķiet, palīdz attīrīt kādas aizsērējušas vietiņas dvēseles skursteņos. link ņau

Phē [Feb. 4th, 2013|05:25 pm] [ nav klusuma, jo skan | Stoned Jesus ] Mijkrēslī vienmēr cenšos neieslēgt gaismu, cik vien ilgi iespējams. Vēroju veļasmašīnas gurdenos griezienus tik aizrautīgi kā kaķis. Būt vienai un lēnām no priekšpusdienas jau pārgājušā reibuma pāriet pēcpusdienas reibumā - lūk, vienīgā sasniedzamā laimīguma ilūzija. Tik ļoti gribas pie draudzīgām daudzvīnpudeļsarunām pateikt visu, ko šeit un nekur nespēju, un pēc tam nožēlot. Paceļu glāzi par kaķa lāstiem, par debesīs kāpšanu, par visu, ko nožēlot skaidrā. link ņau

Aiz lūzuma punkta, pirms lūzuma punkta [Feb. 4th, 2013|02:52 pm] Tur lejā cilvēki skrien savās gaitās, pārītis uz stūra bučojoties šķiras (meitenei tik sarkani, plīvīgi svārki kā pirmās pavasara tulpes), tramvaji aizdūc viens pēc otra, viens pēc otra. Te griesti ir augsti, bet tieši virs manas galvas tie paslīd zemāk, uzsēžas uz krūtīm un liedz elpot. Kamēr vēl pasaulē ir dzērieni un asiņainas filmas, var mēģināt kaut kur aizslēpties, iestāstīt sev uz brīdi, ka iespējams aizmirst, aizmirst, aizmirst. Saprāts atkāpjas kā Napoleona armija no Krievzemes. Tā viņam arī vajag. link 4 ņau ņau|ņau

Atjūtīgums [Feb. 2nd, 2013|04:29 pm] [ nav klusuma, jo skan | The Sundays - Wild Horses ] Klausos vienu dziesmu atkal un atkal, pa vidu skan kaimiņu sunīša, kam vārdiņā Karandašiks, spiedzīgie rējieni. Realitātes izjūta gandrīz izzudusi. Kā sapņi šķiet tie brīži, kuros smējos, kuros runāju bez bailēm, kad gan tas viss, kā gan tas viss... ? Dzēšu teikumus vienu pēc otra kā pārcentīgs cenzors. Nezinu, ko gribu pateikt. Varbūt es sauktu palīgā, ja vien zinātu, kā kāds vispār spēj kādam citam palīdzēt. Eju pa garu gaiteni bez logiem, kājas kustas, kaut tās nejūtu, pirkstos trīcoņa, raugos iekšup un neredzu neko, man cauri vijas vītņu kāpnes, pa kurām pati ripoju lejup. Šodien pārmaiņas pēc skaidrā, un tas ir sasodīti neizturami. Kāpēc dažiem tik ļoti ir vajadzīga anestēzija, lai dzīvotu? Es stāvu ceļmalā, visi steidzas garām nemitīgā ņudzoņā, tad uz mirkli viss apklust, manu plecu sasniedz kāda roka, un balss bez dzimuma un vecuma, bez citiem ķermeniskiem atribūtiem man saka: "Tu esi pietiekami laba," un tā, ka es pat tam ticu. Bet tas jau arī kārtējais sapnis, realitāti pierej vien Karandašiks, un es sadalos netīros traukos, pieslaucītos dvieļos, izsmēķos un uz grīdas nomestās drēbēs. Pievāciet kādu gabaliņu, kamēr vēl nav par vēlu. link ņau

Intoksikācija [Jan. 30th, 2013|02:50 pm] [ nav klusuma, jo skan | The Kinks ] No visādiem iespējamajiem agregātstāvokļiem man pat gluži labi patīk vieglas paģiriņas. Ne tās lielās, knapi-dzīvību-velkamās, ne niķīgi čīkstīgās, bet tieši šādas. Sīka sāpīte spiež galvu, jūtiņas mierīgi atvēsinās ledusskapī un nemaisās pa kājām, kļūstu darbīga sīkumu jomā un paveicu visas kaitinošās, neizdarītās lietiņas. Rokas smaržo pēc sadzīves ķīmijas. Sadzīves, nevis jūtu ķīmija - tā jau ir recepte miera ostas pagatavošanai. Brīnos par pašpārliecību. No malas raugoties, tā šķiet kā dīvaina narkotika, ko gribētos vienu reizi pamēģināt un tad vairs neaiztikt. Tās stipri skartie paceļas tādos augstumos, ka jūtas kompetenti spriest ne vien par to, kā citiem būtu jādzīvo, bet arī par to, ko tie domā, vēlas un jūt. Ir jau, protams, jauki, ja cilvēki iemācījušies dzīvot, die'szin', man nekad tas nav sanācis, bet tas nenozīmē, ka pienākas savu pieredzi vispārināt. Varbūt man pasaule šķistu jaukāka, ja tajā būtu vairāk tādu apjukušu muļķu kā es, kas neko īsti nezina un kuru domāšana staipās kā apakšbikšu gumija, neko neuzskatot par (kap)akmenī iecirstu. Ak jā, nu vēl jau, protams, pastāv iespēja paturēt muti šad tad ciet. Bet tas jau ietilptu kategorijā "to wish impossible things". link 3 ņau ņau|ņau

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]