| Plaukst plaukstas |
Mar. 19th, 2013|01:14 am |
Neparasti justies saticībā ar sevi un visu apkārtējo, neparasti sajust, kā visi gabaliņi sakrīt kopā brīnišķīgiņā harmonijiņā un viss, kas dzīvē ir, tur arī patiešām iederas. Spontāna vētrainība mijas ar paralizējošu omulību, kad gatavojam vienu ēdienu pēc otra un likvidējam tos tik centīgi kā lāči pirms ziemas miega, grimdami ekrānos. Ir jau tīri veiksme par dzīvokļbiedru dabūt vienu no tiem vīriešdzimuma pārstāvjiem, uz kuru pavārmākslu patiešām var paļauties (parasti jau visi sevi izrunā par lieliem meistariem, bet kad nu jāēd tas galaprodukts un vēl jāskatās uz visu tā tapšanas eksplozīvo šmuci, kas pārklāj virtuvi biezā slānī, tad atliek vien paklusēt). Bet tad ienāk kaimiņi aizņemties korķuviļķi, un tas, protams, noved pie pamatīgas aizsēdēšanās, citreiz atnāk vēl šādi tādi viesi iemērkt savas kājiņas mūsu ūdeņos, un saule arvien pamatīgāk spiežas iekšā pa starpām uz aizkaru stangas sažautajai veļai.
Nu jā, visādi sīkumi. Kad cilvēks laimīgs, tad patīkamāk tā visādus nieciņus grozīt pirkstos kā pērlītes uz virtenes.
|
|