| Atjūtīgums |
Feb. 2nd, 2013|04:29 pm |
Klausos vienu dziesmu atkal un atkal, pa vidu skan kaimiņu sunīša, kam vārdiņā Karandašiks, spiedzīgie rējieni. Realitātes izjūta gandrīz izzudusi. Kā sapņi šķiet tie brīži, kuros smējos, kuros runāju bez bailēm, kad gan tas viss, kā gan tas viss... ?
Dzēšu teikumus vienu pēc otra kā pārcentīgs cenzors. Nezinu, ko gribu pateikt. Varbūt es sauktu palīgā, ja vien zinātu, kā kāds vispār spēj kādam citam palīdzēt. Eju pa garu gaiteni bez logiem, kājas kustas, kaut tās nejūtu, pirkstos trīcoņa, raugos iekšup un neredzu neko, man cauri vijas vītņu kāpnes, pa kurām pati ripoju lejup. Šodien pārmaiņas pēc skaidrā, un tas ir sasodīti neizturami. Kāpēc dažiem tik ļoti ir vajadzīga anestēzija, lai dzīvotu?
Es stāvu ceļmalā, visi steidzas garām nemitīgā ņudzoņā, tad uz mirkli viss apklust, manu plecu sasniedz kāda roka, un balss bez dzimuma un vecuma, bez citiem ķermeniskiem atribūtiem man saka: "Tu esi pietiekami laba," un tā, ka es pat tam ticu.
Bet tas jau arī kārtējais sapnis, realitāti pierej vien Karandašiks, un es sadalos netīros traukos, pieslaucītos dvieļos, izsmēķos un uz grīdas nomestās drēbēs. Pievāciet kādu gabaliņu, kamēr vēl nav par vēlu. |
|