| Intoksikācija |
Jan. 30th, 2013|02:50 pm |
No visādiem iespējamajiem agregātstāvokļiem man pat gluži labi patīk vieglas paģiriņas. Ne tās lielās, knapi-dzīvību-velkamās, ne niķīgi čīkstīgās, bet tieši šādas. Sīka sāpīte spiež galvu, jūtiņas mierīgi atvēsinās ledusskapī un nemaisās pa kājām, kļūstu darbīga sīkumu jomā un paveicu visas kaitinošās, neizdarītās lietiņas. Rokas smaržo pēc sadzīves ķīmijas. Sadzīves, nevis jūtu ķīmija - tā jau ir recepte miera ostas pagatavošanai.
Brīnos par pašpārliecību. No malas raugoties, tā šķiet kā dīvaina narkotika, ko gribētos vienu reizi pamēģināt un tad vairs neaiztikt. Tās stipri skartie paceļas tādos augstumos, ka jūtas kompetenti spriest ne vien par to, kā citiem būtu jādzīvo, bet arī par to, ko tie domā, vēlas un jūt. Ir jau, protams, jauki, ja cilvēki iemācījušies dzīvot, die'szin', man nekad tas nav sanācis, bet tas nenozīmē, ka pienākas savu pieredzi vispārināt. Varbūt man pasaule šķistu jaukāka, ja tajā būtu vairāk tādu apjukušu muļķu kā es, kas neko īsti nezina un kuru domāšana staipās kā apakšbikšu gumija, neko neuzskatot par (kap)akmenī iecirstu. Ak jā, nu vēl jau, protams, pastāv iespēja paturēt muti šad tad ciet. Bet tas jau ietilptu kategorijā "to wish impossible things".
|
|