| Pēdējā ieslēgtā naktslampiņa pilsētā |
Feb. 9th, 2013|12:47 am |
|
Esmu kļuvusi par ubagu ar Černobiļu sirdī, klīstu apkārt, diedelēdama no citiem mīlestību, draudzību un citas drupačas, kas man nemaz nepienākas. Nezinu atrisinājumu, jo nemaz nezinu problēmu, vai vismaz baidos to nosaukt vārdā. Vārdu vispār palicis maz. Visi kaut kur muļķīgi iztērēti. Pat miegā nav iespējams patverties, arī sapņos visu laiku jācīnās, kaut kas jārisina. Nē. Nav vārdu. Sāpes pagriež laiku otrādi, un es saraujos atkal par zīdaini, zaudēju runasspējas, zaudēju jebkuras spējas, maza, apaļa podziņsejiņa, sarkana no brēkšanas, tuklās kājeles kārpās, sakuļot gaisu bezgalības zīmēs. Es roku sev kapu, kamēr šāvēju brigāde vēl iztaisno uzplečus un sprādzē jostas, un zinu, ka tur iekrist būs mīksti kā pēlī, ka beidzot pārtrūks visas vēlmes un pavisam pagaisīs visas šīszemes ilūzijas par to, ka jebkad ir iespējams būt kā citādi kā vien nepārraujamā vientulībā. |
|