| Viss |
Feb. 9th, 2013|10:04 pm |
Visi pēdējā laikā ir tik sasodīti jauki pret mani, vai arī vienkārši esmu pārvirzījusi savu paranoisko neuzticēšanos uz citu fronti. Tikai burkāni vien un nevienas pātagas. Beidzot saņemt kādu kritikas gabaliņu - draudzīgas kritikas, nevis pārmetumu - tomēr ļoti derīgi.
Pēkšņi jūtu, cik viss skaisti, tādas sudraba lodes lido iekšup un nošauj visus vilkačus manī. Tur rudplankumains kaķis lien augšup pa stumbru, tur skursteņa dūmi sajaucas ar miglu kā sapludinātas akvareļkrāsas, un es gribu dzīvot, dzīvot, ņemt to visu, raust kopā, pārstāt aizsegties ar attaisnojumiem sev, par sevi, bez teatrālisma un melodrāmas. Citādi kā tāda Bovarī kundze, prātiņa kā blusai, bet jūtelības pārpārēm.
Visi šie tukšie vakari, šī bēguļošana caur pudelēm un filmām ar asariņu garnējumu finālā, cik šķebinoši. Vai tiešām varu tik maz? Sevi mainīt nav gluži tik viegli kā pārvilkt kleitas, bet varbūt man nevajag sevi mainīt. Varbūt vajag beidzot sevi nemainīt.
|
|