| |
[Jan. 2nd, 2014|05:17 pm] |
Ko lai rakstu? Ir pagājis pietiekami daudz Jaungada apņemšanos, lai zinātu vairs neko neapņemties. Aizgāju Jaungada naktī gulēt īsi pēc pusnakts ekrāna priekšā. Ir pagājis pietiekami daudz dzertu un histērisku Jaungada nakšu, lai iemigtu ekrāna zilajā mirgā, pēdējos dūmus izpūšot zilganus uz tumšzilās spilvendrānas, iegrimstot blūzīgu sapņu zilgmē.
Dienas manā vietā skaita kontracepcijas tablešu paciņa - ceturtdiena, piektdiena, kāda vēl tur diena. Un es neaizmirstu iedzert tabletes, vitamīnus, antidepresantus, atzīmēju ik rītu ar stipru kafijas krūzi, dienu no dienas, ziemu no ziemas. Un nojaušu, ka nekad nebūs labāk.
Mīlestības spožā saule ziemā ir tikai tāda apputējusi sešdesmitvatniece, un ar to jāiztiek līdz pavasarim, sildoties pie dzērveņu svecēm. Šķīst trauki, šķind vārdi, es salaužu sev dāvāto ziedu pumpuru pa pumpuram. Kad es iemācīšos dot sevi vai nu vairāk, vai mazāk?
Nedrīkstu apstāties. Aizmigšu, apzags. |
|
|
