| Zilā plastikāta maisiņā |
Apr. 5th, 2013|08:43 pm |
Tad, kad nesapņoju par to, kā pēc pāris mēnešiem ar sniegalāpstu padusē došos uz pludmali, pievēršos pavisam haotiskām un nesvarīgām darbībām. Piemēram, izgriežu no avīžu virsrakstiem vārdkopas un sakārtoju no tām "dzeju", ko pielipināt pie sienas.
Par ko sapņo meitene?
kliedziens
pēc
palīdzības
smaržo
mazliet
pēc sēnēm
un mūžības
simpātiju
objekti jau
sen ir miruši
sākumā neesmu
īsti drošs, kura
kara
dalībnieki
izjūt sev
blakus
citus
cilvēkus
vienīgā
nelaime,
ka autora
idilles dēļ
vajag mocīt
un likt tiem
cīnīties ar
tukšu gaisu
taču lielā daļā
gadījumu
mēs esam pūlis
un man nav
nepieciešam
snekas cits
visur vilkt
aiz sevis
pūķa asti
nav pārāk
ērti,
labāk aizvērt
acis un izbaudīt,
agrāk vai vēlāk
dzīve atnāks,
man nav
ambīciju
doties kosmosā.
izšķiros par labu
vakaram
zilā plastikāta
maisiņā
tur ir auksts
un karsts.
galu
galā jums
kļūs ļoti
karsti
bet tā, lai ir ok
Laikam man vienkārši nekā prātīgāka vai nu nav, ko teikt, vai negribas. Kā parasti.
|
|