| Bums |
Oct. 1st, 2013|11:33 pm |
Šodien darbā apstājos ar pieri sienā kā dumjš putekļsūcējs robots, kas ieskrējis kādā plauktapakšā un apstulbis. Nopūtos. Nāca garām priekšniece, paglaudīja plecu un apjautājās, kas vainas. Visi sazvērējušies pret mani, neļauj vairs skumt ne brītiņu. Tikko atvēzējos grandiozu apjomu melanholijai, nāk kaut kas vai kāds, kas mazdrusciņ samīļo.
Kā lai tic, ka tas viss tā turpmāk ies, turēsies, būs, glabāsies burkās visu garo, garo ziemu? |
|