| Lucid dreams |
[Apr. 15th, 2013|01:59 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | The Beatles - Tomorrow Never Knows | ] |
Mana bell jar ir sašķīdusi drumslās, kurās es tikai paretam iekāpju. Ir gaišāk, nav bezmiega moku, pagātne un nākotne nav divas vienlaicīgi virsū brūkošas sienas. Ir mierīgi, un tas bieži liek apjukt, liek justies kā sapnī, un gribas paskatīties mieram no mugurpuses arī - vai nav tikai butaforija, vai nenāksies ielūzt ledū.
Neesmu kļuvusi labāka. Tāpat reizēm piedzeros, uzvedos ākstīgi, ārišķīgi, tāpat klačojos, tāpat izturos nevērīgi, kad nevajadzētu. Pavisam nejauši, aiz ieraduma, tā.
Šķiet, cilvēki bieži tik ļoti mēģina sevi klasificēt, atrast šablonus un tā tālāk, kā tādi, kas nonākuši svešā vietā un met zaglīgus skatienus visapkārt, mēģinot saprast, "kā tad te vispār ir pieņemts". Katrs pēc savas gaumes un interesēm, sākot ar -loģijām un -ismiem un beidzot ar žurnālpadomiem par rokassomiņām un atsūkāšanu. Es nezinu, kā gan man varētu palīdzēt sevis ieraudzīšana kaut kādos režģos un paraugos, kaut, protams, neesmu necik unikāla un noteikti piederu pie kādiem garlaicīgiem un plaši izplatītiem tipiem un pasugām. Priekšmetstikliņu apakšā un to otru augšā, un aci klāt, bet nē, šoreiz nē. Galīgi neesmu iepratusies iederēties un dzīvot pasaulē, kā pienākas, bet man tā šķiet, ka pasaule pati neprot dzīvot, kā pienākas, un tad nu, visticamāk, mums abām pieklātos savstarpēji neko pārāk nepārmest.
Vismaz gribu dzīvot, kaut tikpat nemākulīgi, vieglprātīgi un varbūt vēl nemākulīgāk un vieglprātīgāk, bet gribu, tā aktīvi gribu, nevis ne-negribu vien.
Agrāk bija vieglāk neskaidras, paknapas domas iesaiņot vārdos, tagad domas skaidras, bet pārsvarā mazverbālas. Laimīgs ciema idiots, beidzot.
|
|
|
