| A hard day's night |
May. 9th, 2013|10:20 pm |
|
Mājupceļā no darba kāds sapūtis uzrakstus "happiness is our true nature"; nezinu, varbūt, man laikam vajag savureiz arī tos žņaudzīgā izmisuma viļņus, kas nez no kurienes pārveļas pāri un tad, ja paveicas, zūd, no kurienes nākuši. Vienmēr ir vajadzējis uzgriezt augstāk kontrastus, izplest amplitūdu špagatā, tad jau tā arī būs labi. Lietus iesmaržina asfaltu, savirpina krūšu galus, es ietinos maigi optimistiskā fatālismā un līksmi izlīstu līdz serdei (sirdij?). Ielmales čaļu konsīlijs spriež, ka labi izskatos, un aicina atpūsties, bet šovakar man pārāk mīļi visi svešinieki, visi šie jaukie, jaukie kustīgie objekti krāsainajās lupatās, lai ļautu tiem nākt tuvāk un tā neglābjami zaudēt mirdzumu. Jebkura cietsirdīga ziema tomēr reiz pārveļas pāri un tad zūd, no kurienes nākusi, un izrādās, ka pavasaris tepat visu laiku aiz stūra ir stāvējis, pīpējis un gaidījis, kad varēs beidzot nākt un iemācīt levitēt. |
|