| Sapņu dienas |
Jul. 25th, 2013|12:23 pm |
Kad cilvēkam beidzot pienāk atvaļinājums, kas iepriekš galvā jau kā krāsojamā grāmatiņa sakrāsots ar piedzīvojumiem krietni pāri kontūrām, lappuses izblāv, pazūd numerācija un pāri paliek tikai laiks. Tas krīt lēniem, staipīgiem pilieniem, kas ietin medainā neziņā, līdz visbeidzot cilvēks atkal pieķer sevi strādājam, cauri naktij kūpinot nevis pīpes, bet galvu, līdz saullēkts atkal nāk un atbrīvo. Neziņa un īgnums, un nemiers dzen doties gaitās pēc principa "kur deguns rāda", un deguns, kad tam ļauj patiesi brīvu vaļu, ir visnekļūdīgākais kompass. Pēc stundām, kas pavadītas klaiņājot, pielaikojot tiroliešu tautastērpus, sasmaidoties ar mazuļiem autobusā, nejauši satiekot tieši to cilvēku, ko ir gribējies satikt un vēl visur plivinoties, laiks ir piepildīties ļoti senai vēlmei. Ieeju "Otrajā elpā", eju jau ārā, kad aiz kleitas malas bikli parausta tas plaukts, kur grāmatas par velti, rādot - lūk, te tevi gaida Dostojevska kopotie raksti, draudziņ, ņem. Iekšējiem orgāniem veicot līksmas piruetes, metu somā, turklāt atstāju jums arī to, kas man jau iepriekš bija - iespējams, tur vēl sēž un gaida "Noziegums un sods", pāris "Idioti" un vēl šis tas, turklāt izrādījās, ka "Velni" arī jau man bija, tā ka ja kādam vajag, varu atdot.
|
|