| Kur ir mājas, kur ir mājas, tur, kur kājas |
Apr. 24th, 2013|08:33 pm |
Pavasaris ļauj tuvāk iepazīties ar rajonu. Un tas ļaujas. Mirkšķina slēģactiņām. Mājupnākot "Laima" pielej pilnas nāsis. Visādas mistērijas - izplatītākā uzņēmējdarbība, šķiet, ir zīlēšanas saloni, varbūt vien frizētavu vairāk; ir arī apbedīšanas birojs "Angel", ja nemaldos - ar tādu baltā spožumā izslējušos sprogaini uz šiltes. (Žēl, ka blakus nebija kādas kāzu kleitu bodes "Bafija".) Mazas kokmājiņas kā nosaluši, pikti gliemezīši stutējas blakus daudz augstprātīgākām struktūrām, astoņstāvenes pakāji mēģina atmaidzināt sniegpulkstenīšu kumšķi. Šur tur pa kādai paslēptai, mazpilsētiskai trīsdesmito gadu ieliņai un vēl kādam noslēpumam. Visvairāk dzīvības kapos - skrējēji, suņi, aliņi, mazbērni. Ap pagalma smilškaķkakkasti nemanāmi mainās soliņu deldētāji - padzert, papīpēt. Kastanim pumpuri sprāgst, tikko vien novērš no tiem skatu.
Vienurīt pagalma tālajā galā dejoja maisiņš, gluži kā American Beauty. Tad nu nācās noskatīties. Skatījos un vismaz iedomājos, ka atceros sevi toreiz, deviņdesmit devītajā, pilsēteles kinoteātrīša sarkanplīša krēslā. Tāds satrūcis lāpījums no vieniem gadiem uz citiem, bet kopā jau turas.
Nakts gaiss tāds importēts, pavisam svaigs. Brīvs, patiesi. Naktis ir labas. Joprojām mostos no murgiem ar kliedzienu. Bet nomodā vairs nav bail. Brīva, varbūt.
Cilvēks ir vājš, vājš, un muļķis pavisam. Un var piedot jebkuram, kas neprot vienmēr sevi uzvarēt. Bet ja nemaz necīnās, tad gan varbūt nevajag piedot tik viegli. Tā es ar sevi un par sevi sarunāšu, ar sevi dzīvošu un sadzīvošu.
|
|