Šodien biju pie zobārsta. Manī cīnījās divas sajūtas - ļoti futūristiska, jo gulēju es tajā krēslā ar oranžām brillēm uz acīm un zaļu plēvi pa pusseju, un tai pašā laikā viduslaiku, kad jūti, kā pa galvaskausu urbinās un šņakarējas ar dažāda izmēra vīlēm. Otrā sajūta it īpaši pastiprinājās, kad kaut kāda saistviela tika nokausēta nost no zoba ar uzkarsētu štrumentu - smirdēja un dūmoja.

_zirgs posts lika aizdomāties par maniem attiecību virpuļiem ar kārtību. Jau pirmajās klasēs vienīgā lieta manā liecībā, kur bija krustiņš "prasa papilddarbu" ailē, bija sadaļa "kārtības mīlestība"

Arī sadzīvē daudzus gadus pēc pirmajām klasēm, tas ir bijis krustiņojams un apvelkams jautājums. Pašlaik es esmu dīvainā stadijā - uz mana rakstāmgalda viss ir hronoloģiskos slāņos un arī darba galdi (mēģeņu galds un papīru galds) bieži vien alkst pēc buldozera. Mēģeņu galds ik pa brīdim arī tiek nokārtots, jo, atšķirībā no papīriem, kolbas slāņos nesakrausi. Par drēbju kalniem majās kaķis ir tikai sajūsmā. Tajā pašā laikā es cīnos ar dīvainām vēlmēm arī mājās aprakstīt atvilktnes ar zīmītēm, kas tajās iekšā. Darbā prokrastinēju inventarizējot noliktavu un taisot ToDo sarakstus. Esmu sapirkusies uzlīmītes colorcoudingam un tās veiksmīgi pielietoju.

Bet kolēģu nīgrās piezīmes par kafijotavas telpu, liek saprast, ka "kārtības mīlestībā" krustiņš vēl joprojām velkams ailē "prasa papilddarbu". Lai gan es, jei bogu, atšķirībā no darba galdiem, tur nekādas cūcības un bardakus neredzu. Tad nu atliek secināt, ka bardaks is in the eye of beholder. Nav nekārtīgu darba galdu - visos ir sistēma, tikai sistēmas un prioritātes atšķiras.

Hei!

vai kāds no cibjauniešiem (16-21 gadus jaunie) nevēlas piedalīties skraidīšanā pa pilsētu un putniskās izklaidēs? info te
Es arī kontrolpunktu nodrošinu :)

es tikko biju uz negaidīti traumatisku sporta veidu. pēc mums gan asinis no ledus neskrāpēja, bet zilumi man būs vairāki.
kērlings, no visas iespējamās ledus sporta veidu buķetes, kērlings, saproties...

Es biju uz cibās saslavēto eskeiprūmu, to, kas Dzirnavu ielā, jo izrādās Brīvības ielā arī ir. Es jums teikšu - bērnu spēles! Bet bija forši, kādreiz iešu vēl, tikai "lētajā laikā".

ja otro nedēļu piektdienās laboratorijā sāk ļoti smirdēt pēc sērūdeņraža (ķemeru sēravoti). nolēmām, ka tā ir gādīgā arodbiedrība, kas rūpējas par to, lai mēs pārlieku neuzkavējamies darbā.

Šodien, lai jaunieši uztrenētos lietot automātiskās pipetes, nolēmu pārbaudīt viņu prasmes pēc nodarbības ar nelielām sacensībām. Atnesu analītiskos svarus un lūdzu nomērīt 500 mkl ūdens, ieliet glāzītē, pierakstīt svaru un minūtes laikā šo procedūru atkārtot vairāks reizes, cik vien ātri un precīzi var. Ja strādā precīzi, tad glāzītes svars palielinās par 500 mg katru reizi. Kad jaunieši bija beiguši un kļūdas izanalizētas, tad viņi, šķelmīgi smaidot, teica: "Un tagad, Jūs!"

Pati sev par izbrīnu un atvieglojumu, konstatēju, ka mana kļūda ir aptuveni 0,3%, kas ļāva saglabāt pipešu pavēlnieces statusu bērnu acīs. Tādi lūk šodienas hailaiti. Iešu atpakaļ mājās dzert tēju ar medu un turpināt slimot.

( Vilde ķeras pie lietas, pie pusdienām neiesaku )</div>

Šķirojot grāmatplauktu darbā, atradās grāmata par "Latviešu Ārste jeb īsa mācība no tām Vājībām un no šās Zemes Zālēm, ar kuŗām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot" - pirmo periodisko izdevumu latviešu valodā par medicīnu.

( pirmais žurnāls )