Pirmā lapā ir jav pasacīts, kas man uz domām bija. Sadomājies esmu tev iknedelas kādu driķētu iemācīšanu rokā skapēt. Jav prātā saņēmies no tām vājībām runāt, kā katra saucama un kādas zāles ikkuŗai pretī stāv, bet man viena lieta riebj.

Es redzu dažu lažu jūsu starpā. Daudz gadus te sadzīvojis, gan sabijis esmu ar jums, ļautiņiem, gan pārzinu jūsu tiklību un netiklību, ir tās menšīgas, dīvainas blēņuticības. Bābu pasakām, tieslēmēju melustāstiem vairāk tiek uzticēts kā prātaļaudim.

Tu redzi mani no liekas ticības runājam. Ja kādā apciemā ļaudis piepeši apsirgst, vaina plešās un top lipīga, slimums no cita uz citu ieveŗās, ir pie lopiem, ko tu saki? tad ir skaudnieka darbs, kas appesteļojuši, tādi baigļi un tādas pesteles vairāk top daudzinātas, ne kā Dieva pirksts un Dieva roka ievērota. Veselība un neveselība nāk no Dieva un ne no pestelēm!

Tas ir Dieva rīkste, saki tu; tas ir pareizi! tādu ticību es ne nosmādēšu vis! man mīl tev iekš tādas ticības redzēt un vēl mīlāki: ja tu mācīsies Dieva rīksti pieklājīgi pretī ņemt; tad tu izlietāts un izlocīts taps Dievam visai ļauties un padoties, tad tu nedienā un baltā dienā rimsies, un šī ticība tavs pabalsts kļūs mirstamā stundiņā.

Bet klaus jele! Vājums ne nāk tadā vīzē no Dieva, ka nākdamu ne var papriekš ģist un saredzēt jeb, kad tas klāt, ka ne kādas zāles varētu atvieglošanu skapēt.

Uzskaties uz tavu druvu un sēju! Dievs to var svētīt un kupļot, un atkal nozaudēt, izpūpēt un izgaisināt, kā gribēdams. To graudu, sausā zemē ieliktu, Dievs apliedē ar siltu lietutiņu; tad tas iedīgst, asni sprāgst, saule spigulo, viņas siltums sīkus asnus spridzina un audzina, tur pretī, ja auksts rītenis un ziemalis smildzina, tos asnus izgaudo; labība paliek plāna un vāja. Tik daudz notiek arī pie mūsu miesas un veselības. Pavasarā un rudenī ir vājības ļaužu starpā kājās. Ne kāda nīkoņa vieta un nediema, ne tas ūdens, ko tu dzeri, ne tā maizīte, ko tu ēdi, to padara, tā vaina no gadskārtu laika un no tā gaisa cēlusies. Es tev to magenīt iztulkošu.

Pavasarā un rudenī ir tas laiks jēls, ne stāv vienāži, drīz kūst, drīz salst, pūlevējš atvazā dūmakaiņu apniknotu gaisu, tās miglas, iz zemes sacēlušās, ir velganas, dzestras un mūsu krūtīm riebīgas, tādu slimību gaisā tu ar savām acīm ne spēj atgidāt. Tu elpi ņem vienā stundā gan tūkstošām reizēm. Ar katru pūsmi tu iesaņem tādu nelabu vēsmiņu caur nāsīm un caur muti, tas jestrums un niknums apsmok krūtīs, pēc tam saiet ar tavām asinīm, atpūšanas metas grūtākas. Atkal ja tas apdūmakains auksts gaiss no āra tevi aizņem, tavas asinis kupinās kā kupināts piens. Ir buls, bula laiks, kas no āra spiež; tavas asinis burbulē, kaist un verd. No turienes lecās visādas iekšķīgas vainas. Jo vainīgs asins visas iekšas ievaino, tas uzplūst uz sirdi. Sirds lec, klukst un top žņaugta, edz, visu vājumu iesākumu!

Es to vēl ar protamiem vārdiem uzsacīšu: sirdī ir tā atteka un izteka no visām asinīm, kas dzīslās čurgst. Ja tās asins ne tik skaidrs kā nākās, ja tas gļotains un biez, tad sirds to moki izlaiž un dzīslas pierietina; ja atkal asins par lieku iekarsusies, tas straujs ātri tek, sirds tik drīz asinis ne var iesaņemt un atkal izlaist; tad tu vaidi par sirdi, sirds sāpēm un dūreniem; tad visa krūts ir kā sažnaugta un saspailēta.

Lūk, no turenes cēlās tās izbailes un kaulu aptērpināšana, kad tev kāds drudzis, kāds karsons jeb cita grūta liga aizspeŗ; tā pluta un āda, ar ko visi tavi kauli ir apmizēti, šī āda, saku es, ir kā izurbelēta ar sīkiem, sīkiem caurumiņiem, tā sviedru suta it kā caur kāstavām tiek kāsta, kad tā āda sarāvusies no ārīga aukstuma, virsū šaudama; tad tā pārsviedrināšana speŗās, tad sviedru suliņa pa iekšu apstājas; tad nāk šausmas virsū, kauli krešās, auksts drudzis ņem tev rokā, kur nu sviedri atsūst, tur metās visās miesās kaitīgi apstātņi un dažādas vainas.

Pret vienu un otru es nu pat labu padomu spriedīšu un zāles ierādīšu.

Lecās tā kā mēŗa gaiss jeb apniknots laiks, ka cilvēki gulama gul un mirstama mirst; un tu dzīŗies par to nākdamu guļu sargāties un izzāļoties, tad sameklē: paēgļu ogas, īsti melnas, tās ir spēka zāles, kā es turpmāk rādīšu. Tās turi vienu mēr tavā mājā. Redzēdams, ka ļaudis apsirgst nāburgos, tad ie–ēd katru rīt, ne–ēdis vēl būdams, kādu saujiņu no šām odziņām, dikti tās sakodis ie–ēd tās gluži. taviem bērniem, šīki vēl būdamiem, tu kādu pāri no tām ogām vari iedot. Šās ogas arī citādi var sataisīt.

Ņem divi saujas no tām ogām, sagrūd tās smalki, liec putulē, leji kādu stopu brandavīna virsū, liec aizkrāsnī jeb citā siltā vietā, lai kādu nedelu stāv atsulinātos. No tām drapēm ņem ikrīt kādu mazu glāzīti. Tas vairāk spēka ies kā viss cits brandavīns un tomēr ne dārgāks ir.

Sās ogas spirdzina pakrūti un pasirdi, izmīzina un pārsviedrina pamazītim visas miesas, dzen ģļotaiņus sārņus ar visu sūrumu no iekšām, kas veselībai riebīgi un kaitīgi var tapt.

Tas ir no uzturamas veselības! uz priekšu tu mācīsies, kas darams, kad vājums jav klāt.