Izglītība bieži vien ir lieta, par kuru visiem ir viedoklis, bet pārsvarā tas ir uz personīgo pieredzi balstīts. Es arī neesmu diplomēts pedagogs un pat pedagoģijas teoriju neesmu lasījusi. Tomēr atļaušos iekāpt šajā pašas izraktajā upē.
Pie
raksta par skolotāju iekšējo kultūru bija sastopams šāds komentārs: "Es jau iepriekš esmu minējusi, ka negribētu skolā redzēt bezbērnu pedagogus, jo ir piedzīvots, ka tāds jaunais uberkrutais speciālists vienkārši neizprot bērnu. Ar grāmatām un stratēģijām vien ir par maz, reizēm ir vajadzīga vienkārši kaut kāda nedefinējama mātišķības deva. Nejaukt ar pārspīlētu čomiskumu!" (citēta daļa no komentāra)
Ir kaut kāda iekšēja nepareizības sajūta pie šī citāta. Kā jums, dārga frendliste, it īpaši bērnu "turētājiem"?
Ak, jā -
godīgamtaisnīgam jābūt, šito dikti novērtē, manuprāt.Bērnu, bezbērnu, tas jau nu gan pie kājas, kā jau milda teica, bezbērnīgie mož to iekrāto maigumu izgāž par skolojamiem, iespejams, vairāk, nekā daudzbērnīgie, bet tas jau kaut cik būtiski, varbūt, ir kaut kādās pirmajās klasēs, no kādas trešās, ceturtas vai piektās klases nevienam tas mātišķums nav vajadzīgs, visi pieauguši cilvēki, kuriem skolotājs kā skolotājs ir vajadzīgs, nevis zīdītaja.