Es šodien iepirkos.
Azimuts veda no biofaķa uz Pulkveža Brieža Rimi, kur iegādājos dienišķo maizi ar kefīru. Attapos, ka maisiņš nevaid, bet, tā kā gribējās vairot pasaulē prieku, apņēmīgi iestūķēju kefīra paku datorsomas pārliekamajā vākā. Lai visi redz, cik es veselīga.
Tad devos uz mājām caur zooveikalu, kur iepirku pāris zivteles akvārijam. Aiz sportiskas intereses pajautāju kāda dzimuma peļiji mīt šajā zooveikalā. Mūsu dialogs ar pārdevēju risinājās šādi.
Ezss. -Kāda dzimuma pelītes jums ir?
Pārdevēja -Vai, ziniet, es nemaz nezinu.
E. - Es varu apskatīties, ja jums nav iebildumu.
P. - Jā, lūdzu
E. - Nu, tie izskatās pēc divu peļu tēviņiem, jauni vēl, olas nav noslīdējušas
P. - Jā, man jau likās, ka tā ir pundurvariācija
E. - Vispār jau tās ir pilnīga normāla izmēra peles, es pat teiktu, palielas, jo vēl nedaudz jāaug.
P. - Sakiet, tās gadījumā nav punduržurkas, jo viņām ir plika aste. Man likās, ka pelēm astes ir pūkainas
E. - Tās ir pašas parastākās peles. Tikai raibas.

Iestūkājusi zivteļu maisu aiz mēteļa un sajutusies kā dāma ar svaigi ievietotiem implantiem - tur viss tik daudz, ejot šūpojās un bail pārspiest, ka neizlīst, drošā solī devos uz nākamo plāna punktu - rotaļlietu veikalu. Veikaliņš ar bagātīgu preču klāstu un neatbilstoši maz telpas un es ar saviem implantiem un kefīra paku, kas koķeti izlīdusi līdz pusei ārā no somas. Veicu pāris "atvainojiet piedodiet" rituālus, uzgrūžoties atkārtoti vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un beigās sazīmēju meklējamo mantu apraugāmajai draugu F1 paaudzei. Mantas, starp citu, tagad ir burvīgas paties'. Ieguvu vēl vienu lielu maisu un devos mājās.

Kādēļ es to visu stāstu - apakaļceļā sajutu dvešelisku tuvumu ar amēbu.
šite var apskatīties uz amēbu un tās dienas ritu
Pate safilmēju šodien, no IZM pasniegto puķu puķūdens (lepni izgāž vēderu).
Filmiņas transkripts - Tie mazie sūdiņi ir baktērijas, tie pavedieni visdrīzāk ir zilaļģes - "lopi", kuru dēļ mēs tagad elpojam skābekli. Galvenais varonis ir centrā - amēba. Amēba neko nedara. Amēba lēēnām pašļūc uz priekšu, to amēbas dara lēnām pārlejot savu saturu vienā šūnas pusē - iedomājieties ar ūdeni puspilnu balonu. Pēc šļūciena viņai iekšā saplūst vairākas vakuolas (kuņģu analogi), ja rūpīgi skatās, var redzēt, ka brīdī, kad otrā maziņā vakuola piebiedrojas lielajam konglomerātam, amēbas "kuņģis" savienojas ar ārvidi. Vai tas ir nejauši, vai arī viņa apzināti izvadīja atkritumvielas, neņemos spriest. Amēba turpina šļūkt līdz atduras pret blīvu baktēriju teritoriju. Tā kā augšā un apakšā ir stikls, viņa mēģina apiet šo šķersli pa malu. Atkal atdurās. Tikai tad viņa izspiež grāmatās zīmētās amēbām raksturīgās māņkājiņas, lai iztaustītu apkārtējo vidi un saprastu uz kuru pusi vispār var doties. Titri. Skan vijoļmūzika.