Pēdējā laikā ik pa brīdim sanāk saskarties ar apgalvojumiem par cilvēka veselību vai diētu, kas gluži neatbilst kanoniskajām bioloģijas patiesībām.

Ir ļaudis, kas apgalvo, ka vīrusi neeksistē un tas, kas ir redzams šūnās, kas slimo ar vīrusu saslimšanām, ir vienkārši sārņi no nepareizas barības. ( Linkijs , protams, aizraujošs, bet tendenci parāda)
Tāpat arī tikko izdotā ZvaigznesABC grāmata par skābo un sārmaino ēdienu ( linkijs )
Šī raksta komentāros bija šis burvīgais eksemplārs
"Grāmata nav slikta. Turu tagad rokās. Ir radikāli jāmaina ēšanas paradumi ... to var darīt, bet tas prasa megapiepūli mūsu apstākļos. Var šo to pasmelties un atteikties no saldētas pārtikas, saldinātiem dzērieniem u.tml. par augļiem man arī bija pārsteigums - bet tiešām, ja atstājam banānu uz galda uz vairākām dienām - TAS SAPŪST. tas pats notiek arī vēderā."

Mani izbrīnīja vairākas lietas - kāpēc visi zinātnieki, kas nodarbojas ar smalkām lietām, tiek saukti par mikrobiologiem. Cien. Juris Šteinbergs ik pa brīdim par to iesmīkņā, jo viņu bieži tā sauc. Tas pats R. Jangs arī rakstā nosaukts par mikrobiologu, lai gan aplūkojot viņa izglītību, tur dominē attālinātajā apmācībā apgūti kursi par uztura zinātni un bioķīmiju. Un vienīgais kur viņš izmanto mikroskopu ir asins analīzes.

Bet vēl vairāk mani ieinteresēja kādēļ visu šo cilvēku pārliecības man atsit pašrašanās teorijas un no kurienes tam visam "aug kājas".

Tad lūk, izrādās, ka 19. gadsimta beigās, 20. sākumā bija divas konkurējošas teorijas -
viena, kuras pazīstamākie aiztāvji bija L. Pastērs un kas rezultējās Koha postulātos (ja saslimšanu izraisa mikroorganisms, to jebkurā slimības stadijā var izdalīt no organisma un ar iegūto tīrkultūru var inficēt tālākos organismus), arī tika pieņemta par vadošo teoriju un no tās tālāk tika attīstiīta medicīna un mācību grāmatas

un otra, ka mikroorganismi var ieņemt dažādas formas, dažreiz pat pazust vispār un tie tiek sintezēti organismā nelabvēlīgu apstākļu ietekmē, no jebkurā organismā esošiem enzīmiem mikozīmiem. (Pazīstamākie pārstāvji Antoine Béchamp, Günther Enderlein un Albert Calmette)

Turpat man liekas ir arī ir kāda cibiņa nesen stāstītais stāsts par Oscilococciniumu. Kur franču ārsts redzēja oscilējošas baktērijas, kas spēja augt lielākas, sarauties un pazust pavisam. Pie tam šīs baktērijas viņš redzēja paraugos no cilvēkiem, kas slimoja ar dažādām slimībām. Zīmīgi, ka neviens cits šādas baktērijas nenovēroja. Lai pasargātu cilvēci no ligām tika izveidots medikaments, kas satur homeopātiskās devās atšķaidītas zosu aknas, kurās arī tās oscilējošās bakčas varēja redzēt.

Es domāju, ka vīri no 19. gadsimta būtu priecīgi, ka viņu teorijas atkal tiek atzītas un celtas saulītē.