Trīs piezīmītes sakrājās.

1. Braucu no Viļņas ar autobusu un aiz manis sēdēja vīrs no Baltkrievijas, kas aktīvi tērzēja ar blakus sēdētāju. Tērzēja viņi skaļi un aizrautīgi, pat cauri austiņām lauzās izteiktie domu graudi. Tad nu dzirdēju diezgan izvērstu stāstu par to, ka Baltkrievijā dzīvot slikti, jo režīms ir tāds kāds ir un cilvēkiem netīkās. Iebraucām Rīgā un tur ir tās pāris aprepušās mājas pirms Spīķeriem. Tad gan vīriņš aktīvi sašutinājās un stāstījā kā tad tā, pilsētas seja takš, vai ta nu grūti bijis likt nokrāsot tās pāris mājas, uzreiz cits skats būtu bijis.

2. Šodien vienā no sociālajiem portāliem pastkastītē iebira vēstule, kur sākās ar šādiem uzmundrinošiem vārdiem
"pie Raiņa pieminekļa Esplanādē notiks vispārēja Tautas Sapulce.
•    Aicināts ikviens, kurš gatavs ziedoties saplosītās Latvijas atdzimšanai un iededzināt pretošanās garu."

Ar nožēlu konstatēju, ka manī šis teksts rada nevis vēlmi ķert dakšas un doties pie pieminekļa, bet gan nosmīnēt par tēmu, kas tad nu, kolektīvu pašsadedzināšanos izvērst taisāmies, vai.

3. Nu, un šis raksts komentārus vairs neradīja, tikai brīdi klusuma.