Es, es esmu tas frīks, kas glabāja ledusskapja saldētavā mirušus Džungārijas kāmīšus. Kādu diennakti. Līdz brīdim, kad radās iespēja viņus pienācīgi apbērēt. Tie bija mīļi dzīvnieki, un es pat nevarēju iedomāties utilizēt viņus kā savādāk. Ģimenes locekļi nekādi neiebilda un turpināja štopēt turpat blakus atrodošos saldējumu.
Jā, es esmu biologs.

es esmu modusies un uz brokastu galda atradusi beigtu pūci. Uz maniem jautājieniem WTF??? tika atbildēts, ka viņi vakar viņu miskastē atraduši. "Nevarējām tak tā atstāt!" Jāpiezīmē, ka atradēji nebija biologi :)

Tādas, lūk, beigto lopiņu reminescences.

Nju, visu cieņu kapu kultūrai, bet es gan atstātu...

es vēlāk zvanīju pazīstamam pūčologam prasīju vai viņam nevajag. Jo ko tālāk darīt savācēji nebija izdomājuši.

Beigās tā pūce tika atdota Dabas muzejam

Uj, dāmas, atcerieties, ka es pirms pāris gadiem vecā gada rītā pasniedzu vokpannu ar beigtiem Teodoriem?