|
|
Thursday, December 9th, 2021
| |
18:51 - Es esmu lūzeris, mazulīt, kādēļ Tu mani nenogalini...
|
Es beidzot sapratu, kādēļ man ir sajūta, ka drīz būs vajadzigi trankvilizatori... jeb pastāsti no uzņēmēja dzīves, esot Home Office.
Man ir personāls. Un pat veseli 4 deguni.
Kamēr vēl neesmu izvākusies no Home Office uz biroju (dažādu - gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu dēļ), vairākas reizes nedēļā daži no darbiniekiem ir manā Home Office.
Šodien tā nu sagadījās, ka tās bija divas dāmas, kuras tikai pastarpināti ir saistītas ar manu uzņēmumu - apkopēja un AuPair, kurai patiesībā tās bija brīvas stundas.
Maz, ka paķēru profesionālu šoku (tieku sodīta par savu Mātes Terēzes sindromu... vai samārietismu... samarītismu... whatever...), vienā brīdī es sapratu, ka ap mani ir tāds pats troksnis kā nereti vakaros pēc 17iem, kad mājās ir visas trīs (nepilni 2 g.v., 5 g.v. un 7 g.v.), JO - apkopēja vienā no istabām pie atvērtām durvīm darba laikā skaļi sarunājās albāniski, bet AuPair, atbīdījusi vaļā bibliotēkas stikla sienu, veic videozvanu... videozvana otrā galā ir 3 tadžiku māsas un ome, kuras kliedz viena par otru skaļāk. Un tad ome sāk... klapēt karbonādes. Priekškars. Lustra.
Tja. Atslābt un nomierināties? Paskatīties ar vēsu skatu no malas? Ej nu un paskaties uz to visu no malas!
Man pašai smiekli nāktu, ja tas viss nebūtu tik... tā. Šobrīd.
Pirms es paspēju ar TO seju kaut ko darīt, lai izbeigtu šo brīvības gājienu, albāniete, labi izrunājusies, atvadījās un aizgāja mājās, bet tadžikiete turpināja kliegt. Nogāju pēc pasta, uznācu augšā, aizšāvu stikla sienu ar nosvērtu - Ti mņe očeņ mešaješ.
Un vēl nav vakars.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, July 28th, 2020
| |
14:41 - Pār varavīksnes tiltu...
|
|
| Wednesday, July 22nd, 2020
| |
13:35 - Atsaucīgo māmiņu forums sūkā dirsu* (Dienvidparks)
|
Šodien ar histērisku matu metienu pār plecu pametu šo forumu.
Man laikam visumā vairs nav resursu tupumam, necienīgai attieksmei (pamatā pret mani, pret citiem mani uztrauc reizēm).
Nē, tas nebija man nekāds jaunums, ka tur laikam filtrē un atlasa dāmas ar vienu nejauši iegludinātu rievu... *ar nejaušiem izņēmumiem ik pa brīdim*
Un tomēr... mani ik pa brīdim kaut kādi izgājieni nebeidz pārsteigt.
Man joprojām liekas, ka arī tikai noruna starp diviem cilvēkiem ir saistības. Tikai... šo viedokli acīmredzot dala arvien mazāk cilvēku...
Nu ko. Manis tur vairs nav. Vai man liekas, ka viņas pēc manis skums? Protams, ka ne.
Es bez viņām? A man šobrīd poh... Tikai... kā es tagad uzzināšu, par ko cepās 1/2 rievas?...
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, January 13th, 2020
| |
21:22 - Par buržuju dzīvi
|
Manā dzīvē ir tāds lux kā apkopēja reizi nedēļā.
Nē, pavisam precīzi - viņai būtu jābūt reizi nedēļā, taču, kopš viņa ir sajutusies par ģimenes locekli, mums ir sarežģījušās attiecības...
Es strādāju no mājām, tādēļ reizi pa reizei sanāk, ka mēs atrodamies vienās telpās.
Tā nu nesen atskan (krieviski): Panāc šurp!
Es izeju koridorā. Viņa: Kad tu velc visas tās kurpes?
Paliku uz pauzes, jo nesapratu, kādēļ viņa to man tagad jautā. Kādēļ viņa vispār man to jautā.
Pagājušajā nedēļā es tulkoju cietumā. Iznāku ārā. Telefonā trīs zvani. Atzvanu.
Es: Kaut kas noticis?
Viņa: Kur esi, ka neesi mājās?
WTF?!
Šorīt. Saģērbusies skrienu uz tiesu. Viņa iebrauc sētā, atskrūvē mašīnas logu: Madam, tu uz kurieni?!
Vai kāds no Jums jebkad ir atļāvies šādi darīties ar savu darba devēju?!
Ja jā - tad KĀDĒĻ?!
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, March 19th, 2019
| |
19:29 - Iedodiet taču kāds bērnam (todlerim, 2 g 4 m) naudiņu :D
|
|
| Thursday, January 10th, 2019
| |
12:06 - Ēriks un Andris
|
|
| Thursday, October 18th, 2018
| |
23:01 - Valča...
|
|
| Wednesday, May 23rd, 2018
| |
12:34 - Ļoti žēl, ka vecvecākiem reizēm nevar atņemt (vai vismaz ierobežot) vecvecāku tiesības...
|
Nedēļas nogalē vīramātei jubileja.
Atbilstoši ikgadējai tradīcijai (savācas visi bērni ar otrajām pusēm un mazbērniem), dodamies 600 km vienā virzienā uz svinībām.
Svinības kā jau svinības. Izdarības generally arī, VIENĪGI...
Kādā brīdī pazūd mūsu 3,5gadniece. Pēc minūtēm 15 no vecvecāku guļamistabas kā smaidīga karbonāde izslīd vīratēvs un visu viesu klātbūtnē, miedzot ar aci, paziņo, ka viņi abi (vīramāte un vīratēvs), esot aprunājušies ar A.
Kāds no viesiem (loģiski) grib zināt, kas tad tur tāds bija pārrunājams.
Uz ko vīratēvs tikai ar tādu lūriķa sejas izteiksmi turpina vaikstīties.
Parādās arī vīramāte un A. Gaismā nāk ļoti truls manipulācijas mēģinājums (tas ir stāsts pats par sevi, neesmu to vēl sagremojusi un izlēmusi, ko nu ar to darīt), uz kura fona iepriekš notikušais man izkrīt no prāta.
Atbraucam mājās. Aptuveni 48h no augstāk minētā notikuma mana trīsgadniece, spēlējoties ar klucīšiem, paziņo - bebīši vēderā nāk no salmiņiem, pie kuriem karājas kulītes, kas šauj tādu šķidrumu un tad viņi (domājams bebīši) nāk pa dibenu ārā.
Es ignorēju šo lietu un ceru, ka viņai tā piemirsīsies. Ne jau noliedzu, vienkārši neiedziļinājos.
Zināmu apstākļu dēļ mēs esam ar viņu izrunājuši, kur bērniņi aug. Un atbilstoši viņas vecuma attīstības īpatnībām atbildējuši arī jautājumus, ja viņai tādi bija. Noturot visu zināmos rāmjos.
Tad KĀDĒĻ abām augstāk minētajām personām šķiet, ka viņu pienākums ir paņemt anatomijas grāmatu - bērniem no 7 g.v. un apskaidrot trīsgadniecei dzīves nianses? (Ak, jā, paskaidrojumā bija arī norādes uz to, ka, lai bērnam būtu vieta, iekšā viss aizbīdās prom...)
Kā es to zinu? Veicu izmeklēšanu. Noskaidroju, kas tad īsti bija noticis.
Stāsts - viņa bijusi vecvecāku guļamistabā, kur pie sienas ir lielas bildes ar visiem mazbērniem pāris nedēļu vecumā.
A.: Es arī biju mammai vēderā S. arī.
Vīramāte: Jā, tētis arī bija Ooooomei vēderā un Ooooooome bija savai mammai vēderā.
Uz ko viņa esot skaidrības labad paņēmusi to anatomijas grāmatu un izskaidrojusi visu pārējo.
Nē, A. neesot neko jautājusi, bet viņa esot izmantojusi iespēju paskaidrot neskaidro...
KĀDĒĻ? NU, KĀDĒĻ?
Ko es būtu gribējusi?
Lai stāv klusu un nemaisās.
Un, ja A. kaut ko jautā pasaka - aizskrien pie mammas, viņa Tev izstāstīs...
Cmmon... 3 gadi. Šķidrumi no salmiņiem???
Turklāt viņa NEKO nejautāja...
Neesmu pārliecināta, ka esmu savā sašutumā TIK ekstrēma...
Es vienkāši pamatlietas ar savu bērnu vēlos noskaidrot pati... (bērna tēvs dala manu viedokli).
Sekas: Būs saruna. Ar lūgumu šādā formā nejaukties mūsu audzināšanā.
Un šādas apskaidrošanas nākamajiem bērniem šādā vecumā ir TABU.
Sekas 2: Tagad es ne vien ar ērgļa aci vērošu, aiz kura stūra viņu velk apskaidrot, bet arī ar ziloņa izmēra ausīm klausīšos, kas tiek trekterēts... stulbi...
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, February 4th, 2018
| |
11:49 - Par boksikiem
|
|
| Monday, May 15th, 2017
| |
20:16 - Mūsdienu bērni
|
Druškai pie mājas trīs puikas spēlē kariņu.
Divi ieskrien pļavā...
Trešais bļauj:
"Nāciet ārā! Es pļavā nedrīkstu! Man ir alerģija!"
Priekškars.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, October 4th, 2016
| |
09:59 - Gribat manas problēmas?! :)
|
Vakar pāri saviem 110 cm nolakoju (tikko uzrakstīju "nokakoju" - un pēc tālākā tas pat vairāk atbilstu patiesībai) kāju nagus.
Pati visa tāda laimīga. Ar pēdējo pilīti perlamutra nagu lakas, kas vēl bija sakratāma minī pudelītē.
Sēdēju un skatījos, cik skaisti.
Domāju, ka vecmāte vēl - smejot - bubināja, ka viss cits esot pofig, bet kāju nagi esot svarīgi, jo tas taču esot pirmais, ko tas bārnijs ieraugot...
Kaut kad ievērojami (stundas) vēlāk iekāpu čībās, lai aizšļūktu uz virtuvi.
Atnākot atpakaļ un apsēžoties uz dīvāna, velku nost čības un ir tāda... lipīga sajūta īkšķa nagam pret čību.
Paskatos un b(*&*&%, f(*&&*%, m(*&&*^%%... KĀDĒĻ!?!
Labās kājas īkšķa nagam ir iespiestas strīpas. Ļooooooti neglītas...
Vakar jūrā noslīkuši 9 bēgļi, UK līdz 2019. gadam plāno būt izstājusies no ES.
Bet MAN ir JĀ!!! tāda PROBLĒMA!!! MILZU!!!
Tīrīju nost to kaku... lakoju par jaunu.
Un gāju gulēt šņākdama :D:D:D
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 23rd, 2016
| |
09:38 - Teletūbijs Dupsis
|
Mans divgadnieks Annēna domā, ka Dipsiju sauc Dupsis.
Dzied: Tinkijs Vinkijs, Dupsis, LaLa, Pū.
Uz "Dupsis" tiek grozīts dupsis un uz to eksplicīti norādīts :D:D:D
Vakar gandrīz apčurājos no tā skata...
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, August 14th, 2016
| |
16:27 - Mēģinu audzināt sevi, bet nu b&^*( KĀ tā var?!
|
Viesos vīra puses vecvecāki.
Pirmā vizīte pa ilgiem laikiem vispār, kā arī pirmā vizīte, kurā iet pamatā stipri jēdzīgāk ka parasti.
Kamēr šodien vīram hokeja treniņš un viņam ļoooooti gribas, lai vecāki arī redz viņu uz ledus.
Interese tāda, maigi sakot, mērena...
Braukšot skatīties tikai tad, ja divgadnieks arī brauks...
Mani - nafig divgadniekam 3 h mašīnā, tuklāt ar sarkanu dupsi - un tas, lai 1 h paskatītos uz tēvu uz ledus, ko viņš jau pazīst, nav argumenti.
Es šī konkrētā brīža situācijā tieku atbrīvota no līdzbraukšanas. Bet bērnu pakošot tā, lai pusdienlaiku guļ mašīnā...
Tiek ēstas pusdienas. Sīcis vēl priecīgs.
Pēc pusdienām, ieskrien istabā - gūta, gūta... grib gultiņā.
Es vēl pārģērbju viņu, mēģinu vilkt laiku, kamēr tie pārējie bezjēgā tikai taisās. Sāk jau raudāt...
Ko dara pieaugušie?
Diskutē, kādu jaku varētu ledus hallei paņemt līdzi, cik reizes vēl pirms ceļa uz tualeti vajadzētu aiziet utt.
Dziesmas beigas... sīkais ļoti, ļoti raud un lūdzas, lai ļauj gulēt gultiņā.
Vīramāte turpina bērnu bakstīt - nu, nu, saldā! Tūliņ, ātri uz mašīnu.
Nesam, nesam!
Kaut kad sīcis izprasās uz rokas.
Vīramāte mēģina man viņu noņemt, sīkais bļauj vēl trakāk.
Lūdzu, vīramāti nebakstīt viņu, varbūt aizmieg... Viņa neiet ārā no istabas... paliek durvīs un turpina - nu, nu, saldā! drīz jau brauksim!
Sīcis vairs negrib vispār neko.
Raud milzīgām asarām.
Es izmoku - tas nav pareizi, tā nevajag...
Tas nevienu neinteresē.
Kādēļ nelieku viņu sēdeklī un neļauju fiksi likt mašīnā, gan jau izbļausies un beigs...
Es sāku raudāt.
Sākumā iekšēji. Pēc tam arī reāli.
Un man nepietiek olas nostāties šķērsām. Pasūtīt d... jo... tā jau tik reti, jo viņi grib, jo...
Pret tiem 3 pieaugušajiem.
No kuriem viens - bērna tēvs - ir pazaudējis mugurkaulu.
Vīratēvs - grib ātri mašīnā un prom.
Vīramāte - stāv kā iemieta ar spītīgu purnu un nebrauks nekur, ja nedos bērnu... Dēls neinteresē. Tikai mazbērns, ar kuru grib "paspēlēties".
Un vēl arī es... kam nepietika tās sasodītās olas pateikt, ka nebūs. Ka tā ne.
Kauns par sevi.
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, June 5th, 2016
| |
19:57 - Kur ņemt spēku, no Private Practice apcirkņiem
|
"Woher findest Du nur die Kraft?"...
"Wir sind Frauen, Schätzchen, die Kraft findet uns!" :)
"No kurienes Tu smelies spēku?"...
"Mēs esam sievietes, dārgumiņ, spēks atrod mūs!" :)
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, May 18th, 2016
| |
20:07 - ..."slīdošie" radi mēģina kontrolēt mūsu dzīvi...
|
...un mani tas 33 gadu vecumā besī...
Ar mani kaut kas nav kārtībā?!
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, May 16th, 2016
| |
23:45 - Pār varavīksnes tiltu
|
Palaidu šodien pār varavīksnes tiltu vienu no savām vecākajām žurku dāmām Isy.
Bez 1,5 mēneša 3 gadi viņai būtu bijuši.
Braucu mašīnā un pie sevis domāju, cik daudz tomēr šajos 3 mūsu kopīgajos gados ir noticis.
Un viņa bija ar mums...
Reizēm ar mūžveciem dzīvniekiem ir tā, ka viņi paši ir noguruši un vairs negrib...
Isy līdz pat finišam bija ar apbrīnojamu dzīvotgribu un dzīvotprieku. Tik ļoti dzirkstošu un neizsīkstošu, ka šodienas lēmums bija sasodīti smags...
It kā šķiet, ka garajos žurku gados pie visa pierod...
Gan jā, gan... nē...
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
23:12 - Domāju par lietām...
|
...un saprotu, ka ir tā dīvaini.
No vienas puses ik pa brīdim jūtos atstāta ar visu ko viena, arī ar kaut kādām lietām, kuras man šķita, ka tomēr neattiecas tikai uz mani vienu (es te pamatā par bērna audzināšanu, ja...).
No otras puses - palasīju šodien vienu forumu par atvasēm ar nelielām vecuma starpībām un sapratu, ka ar dažādiem jautājumiem esmu jau veikusi labu sagatavošanās darbu, priekšdarbus, tā teikt - potenciāli vecākā miniatvase jau no gada guļ savā istabā un netrobelē, ja nav kas īpašs noticis, es pati esmu iemācījusies prasīt un, jā, savu reizi arī pieprasīt palīdzību, kad man tāda ir vajadzīga. Un tam pat ir kāpinājums - es esmu iemācījusies pieņemt palīdzību. Paklapēju sev pa plecu un palepojos.
Tad nāk atkal trešā puse. Cilvēki, kas man nepatīk mana bērna tuvumā. Kuriem es neuzticos.
Kuriem gribas teikt lielu NĒ. Un tad es par to jūtos vainīga. Jo zinu, ka viņi jau neko ļaunu negrib. Viņiem tikai tā sanāk(?!)...
(Un baigi traki, ja tie, kas nepatīk, ir radi...)
Un reizēm es vienkārši netieku galā pati ar sevi.
Gribas būt labai un pūkainai. Bet tad ir tāda dusma. Uz sevi, uz citiem, uz padomdevējiem, uz laba gribētājiem.
Es es kļūstu nesavaldīga... arī pret tiem, kas būtu vismazāk pelnījuši.
Bet pa vidu tam visam negribas atlaist karjeru... ne akadēmisko, ne profesionālo...
Tajā pat laikā ik pa brīdim motivācijai nolaižas gaiss. Ar tādu skaļu pfffff...
Un tad atkal no gala...
Visādi citādi paspriedelēju te. Un manī tomēr joprojām valda pārliecība, ka dzelžaini plānojot un laicīgi strādājot pie "aizmugures", tā pasaule tomēr sadodas rokās...
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, February 4th, 2016
| |
22:57 - Tā notiek
|
|
| Wednesday, July 1st, 2015
| |
11:04 - Man aug pāri galvai...
|
...viss.
Un, jo vairāk aug... jo vairāk es mēģinu atlikt vai atteikt lieko un teikt nē.
Jo vairāk es saku nē, jo mazāk tas tiek akceptēts un pieņemts.
Un es nogurstu.
Jā, jā. Mani pašu pārsteidz, ka mani NĒ nekrīt auglīgā augsnē.
Ka ļautiņi izliekas nedzirdam, vai arī iesākumā dzirdam, bet pēc tam ignorē... un vienkārši darās...
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 2nd, 2015
| |
00:30 - Tā arī laikam nesapratīšu...
|
...kādēļ darba svētkos nav jāstrādā.
Es gan pastrādāju. Tā labi. Par godu svētkiem.
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|