Rū's journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Wednesday, May 23rd, 2018
12:34 - Ļoti žēl, ka vecvecākiem reizēm nevar atņemt (vai vismaz ierobežot) vecvecāku tiesības...
Nedēļas nogalē vīramātei jubileja.

Atbilstoši ikgadējai tradīcijai (savācas visi bērni ar otrajām pusēm un mazbērniem), dodamies 600 km vienā virzienā uz svinībām.
Svinības kā jau svinības. Izdarības generally arī, VIENĪGI...
Kādā brīdī pazūd mūsu 3,5gadniece. Pēc minūtēm 15 no vecvecāku guļamistabas kā smaidīga karbonāde izslīd vīratēvs un visu viesu klātbūtnē, miedzot ar aci, paziņo, ka viņi abi (vīramāte un vīratēvs), esot aprunājušies ar A.
Kāds no viesiem (loģiski) grib zināt, kas tad tur tāds bija pārrunājams.
Uz ko vīratēvs tikai ar tādu lūriķa sejas izteiksmi turpina vaikstīties.
Parādās arī vīramāte un A. Gaismā nāk ļoti truls manipulācijas mēģinājums (tas ir stāsts pats par sevi, neesmu to vēl sagremojusi un izlēmusi, ko nu ar to darīt), uz kura fona iepriekš notikušais man izkrīt no prāta.

Atbraucam mājās. Aptuveni 48h no augstāk minētā notikuma mana trīsgadniece, spēlējoties ar klucīšiem, paziņo - bebīši vēderā nāk no salmiņiem, pie kuriem karājas kulītes, kas šauj tādu šķidrumu un tad viņi (domājams bebīši) nāk pa dibenu ārā.

Es ignorēju šo lietu un ceru, ka viņai tā piemirsīsies. Ne jau noliedzu, vienkārši neiedziļinājos.
Zināmu apstākļu dēļ mēs esam ar viņu izrunājuši, kur bērniņi aug. Un atbilstoši viņas vecuma attīstības īpatnībām atbildējuši arī jautājumus, ja viņai tādi bija. Noturot visu zināmos rāmjos.

Tad KĀDĒĻ abām augstāk minētajām personām šķiet, ka viņu pienākums ir paņemt anatomijas grāmatu - bērniem no 7 g.v. un apskaidrot trīsgadniecei dzīves nianses? (Ak, jā, paskaidrojumā bija arī norādes uz to, ka, lai bērnam būtu vieta, iekšā viss aizbīdās prom...)

Kā es to zinu? Veicu izmeklēšanu. Noskaidroju, kas tad īsti bija noticis.

Stāsts - viņa bijusi vecvecāku guļamistabā, kur pie sienas ir lielas bildes ar visiem mazbērniem pāris nedēļu vecumā.
A.: Es arī biju mammai vēderā S. arī.
Vīramāte: Jā, tētis arī bija Ooooomei vēderā un Ooooooome bija savai mammai vēderā.
Uz ko viņa esot skaidrības labad paņēmusi to anatomijas grāmatu un izskaidrojusi visu pārējo.

Nē, A. neesot neko jautājusi, bet viņa esot izmantojusi iespēju paskaidrot neskaidro...

KĀDĒĻ? NU, KĀDĒĻ?

Ko es būtu gribējusi?
Lai stāv klusu un nemaisās.
Un, ja A. kaut ko jautā pasaka - aizskrien pie mammas, viņa Tev izstāstīs...

Cmmon... 3 gadi. Šķidrumi no salmiņiem???

Turklāt viņa NEKO nejautāja...

Neesmu pārliecināta, ka esmu savā sašutumā TIK ekstrēma...
Es vienkāši pamatlietas ar savu bērnu vēlos noskaidrot pati... (bērna tēvs dala manu viedokli).

Sekas: Būs saruna. Ar lūgumu šādā formā nejaukties mūsu audzināšanā.
Un šādas apskaidrošanas nākamajiem bērniem šādā vecumā ir TABU.

Sekas 2: Tagad es ne vien ar ērgļa aci vērošu, aiz kura stūra viņu velk apskaidrot, bet arī ar ziloņa izmēra ausīm klausīšos, kas tiek trekterēts... stulbi...

(6 comments | ir ko piebilst)

Sunday, February 4th, 2018
11:49 - Par boksikiem
Lielā domā, ka mazā arī esot "maziņš boksiks"...

boksiks=bosiks

(2 comments | ir ko piebilst)

Monday, May 15th, 2017
20:16 - Mūsdienu bērni
Druškai pie mājas trīs puikas spēlē kariņu.
Divi ieskrien pļavā...
Trešais bļauj:
"Nāciet ārā! Es pļavā nedrīkstu! Man ir alerģija!"

Priekškars.

(1 comment | ir ko piebilst)

Tuesday, October 4th, 2016
09:59 - Gribat manas problēmas?! :)
Vakar pāri saviem 110 cm nolakoju (tikko uzrakstīju "nokakoju" - un pēc tālākā tas pat vairāk atbilstu patiesībai) kāju nagus.
Pati visa tāda laimīga. Ar pēdējo pilīti perlamutra nagu lakas, kas vēl bija sakratāma minī pudelītē.
Sēdēju un skatījos, cik skaisti.
Domāju, ka vecmāte vēl - smejot - bubināja, ka viss cits esot pofig, bet kāju nagi esot svarīgi, jo tas taču esot pirmais, ko tas bārnijs ieraugot...

Kaut kad ievērojami (stundas) vēlāk iekāpu čībās, lai aizšļūktu uz virtuvi.
Atnākot atpakaļ un apsēžoties uz dīvāna, velku nost čības un ir tāda... lipīga sajūta īkšķa nagam pret čību.
Paskatos un b(*&*&%, f(*&&*%, m(*&&*^%%... KĀDĒĻ!?!
Labās kājas īkšķa nagam ir iespiestas strīpas. Ļooooooti neglītas...

Vakar jūrā noslīkuši 9 bēgļi, UK līdz 2019. gadam plāno būt izstājusies no ES.
Bet MAN ir JĀ!!! tāda PROBLĒMA!!! MILZU!!!

Tīrīju nost to kaku... lakoju par jaunu.
Un gāju gulēt šņākdama :D:D:D

(2 comments | ir ko piebilst)

Friday, September 23rd, 2016
09:38 - Teletūbijs Dupsis
Mans divgadnieks Annēna domā, ka Dipsiju sauc Dupsis.

Dzied: Tinkijs Vinkijs, Dupsis, LaLa, Pū.
Uz "Dupsis" tiek grozīts dupsis un uz to eksplicīti norādīts :D:D:D

Vakar gandrīz apčurājos no tā skata...

(2 comments | ir ko piebilst)

Sunday, August 14th, 2016
16:27 - Mēģinu audzināt sevi, bet nu b&^*( KĀ tā var?!
Viesos vīra puses vecvecāki.
Pirmā vizīte pa ilgiem laikiem vispār, kā arī pirmā vizīte, kurā iet pamatā stipri jēdzīgāk ka parasti.

Kamēr šodien vīram hokeja treniņš un viņam ļoooooti gribas, lai vecāki arī redz viņu uz ledus.
Interese tāda, maigi sakot, mērena...

Braukšot skatīties tikai tad, ja divgadnieks arī brauks...
Mani - nafig divgadniekam 3 h mašīnā, tuklāt ar sarkanu dupsi - un tas, lai 1 h paskatītos uz tēvu uz ledus, ko viņš jau pazīst, nav argumenti.
Es šī konkrētā brīža situācijā tieku atbrīvota no līdzbraukšanas. Bet bērnu pakošot tā, lai pusdienlaiku guļ mašīnā...

Tiek ēstas pusdienas. Sīcis vēl priecīgs.
Pēc pusdienām, ieskrien istabā - gūta, gūta... grib gultiņā.
Es vēl pārģērbju viņu, mēģinu vilkt laiku, kamēr tie pārējie bezjēgā tikai taisās. Sāk jau raudāt...

Ko dara pieaugušie?
Diskutē, kādu jaku varētu ledus hallei paņemt līdzi, cik reizes vēl pirms ceļa uz tualeti vajadzētu aiziet utt.

Dziesmas beigas... sīkais ļoti, ļoti raud un lūdzas, lai ļauj gulēt gultiņā.
Vīramāte turpina bērnu bakstīt - nu, nu, saldā! Tūliņ, ātri uz mašīnu.
Nesam, nesam!

Kaut kad sīcis izprasās uz rokas.
Vīramāte mēģina man viņu noņemt, sīkais bļauj vēl trakāk.
Lūdzu, vīramāti nebakstīt viņu, varbūt aizmieg... Viņa neiet ārā no istabas... paliek durvīs un turpina - nu, nu, saldā! drīz jau brauksim!

Sīcis vairs negrib vispār neko.
Raud milzīgām asarām.

Es izmoku - tas nav pareizi, tā nevajag...

Tas nevienu neinteresē.
Kādēļ nelieku viņu sēdeklī un neļauju fiksi likt mašīnā, gan jau izbļausies un beigs...

Es sāku raudāt.
Sākumā iekšēji. Pēc tam arī reāli.
Un man nepietiek olas nostāties šķērsām. Pasūtīt d... jo... tā jau tik reti, jo viņi grib, jo...

Pret tiem 3 pieaugušajiem.
No kuriem viens - bērna tēvs - ir pazaudējis mugurkaulu.
Vīratēvs - grib ātri mašīnā un prom.
Vīramāte - stāv kā iemieta ar spītīgu purnu un nebrauks nekur, ja nedos bērnu... Dēls neinteresē. Tikai mazbērns, ar kuru grib "paspēlēties".

Un vēl arī es... kam nepietika tās sasodītās olas pateikt, ka nebūs. Ka tā ne.
Kauns par sevi.

(5 comments | ir ko piebilst)

Sunday, June 5th, 2016
19:57 - Kur ņemt spēku, no Private Practice apcirkņiem
"Woher findest Du nur die Kraft?"...
"Wir sind Frauen, Schätzchen, die Kraft findet uns!" :)

"No kurienes Tu smelies spēku?"...
"Mēs esam sievietes, dārgumiņ, spēks atrod mūs!" :)

(1 comment | ir ko piebilst)

Wednesday, May 18th, 2016
20:07 - ..."slīdošie" radi mēģina kontrolēt mūsu dzīvi...
...un mani tas 33 gadu vecumā besī...

Ar mani kaut kas nav kārtībā?!

(ir ko piebilst)

Monday, May 16th, 2016
23:45 - Pār varavīksnes tiltu
Palaidu šodien pār varavīksnes tiltu vienu no savām vecākajām žurku dāmām Isy.
Bez 1,5 mēneša 3 gadi viņai būtu bijuši.
Braucu mašīnā un pie sevis domāju, cik daudz tomēr šajos 3 mūsu kopīgajos gados ir noticis.
Un viņa bija ar mums...

Reizēm ar mūžveciem dzīvniekiem ir tā, ka viņi paši ir noguruši un vairs negrib...
Isy līdz pat finišam bija ar apbrīnojamu dzīvotgribu un dzīvotprieku. Tik ļoti dzirkstošu un neizsīkstošu, ka šodienas lēmums bija sasodīti smags...

It kā šķiet, ka garajos žurku gados pie visa pierod...
Gan jā, gan... nē...

(1 comment | ir ko piebilst)

23:12 - Domāju par lietām...
...un saprotu, ka ir tā dīvaini.
No vienas puses ik pa brīdim jūtos atstāta ar visu ko viena, arī ar kaut kādām lietām, kuras man šķita, ka tomēr neattiecas tikai uz mani vienu (es te pamatā par bērna audzināšanu, ja...).
No otras puses - palasīju šodien vienu forumu par atvasēm ar nelielām vecuma starpībām un sapratu, ka ar dažādiem jautājumiem esmu jau veikusi labu sagatavošanās darbu, priekšdarbus, tā teikt - potenciāli vecākā miniatvase jau no gada guļ savā istabā un netrobelē, ja nav kas īpašs noticis, es pati esmu iemācījusies prasīt un, jā, savu reizi arī pieprasīt palīdzību, kad man tāda ir vajadzīga. Un tam pat ir kāpinājums - es esmu iemācījusies pieņemt palīdzību. Paklapēju sev pa plecu un palepojos.

Tad nāk atkal trešā puse. Cilvēki, kas man nepatīk mana bērna tuvumā. Kuriem es neuzticos.
Kuriem gribas teikt lielu NĒ. Un tad es par to jūtos vainīga. Jo zinu, ka viņi jau neko ļaunu negrib. Viņiem tikai tā sanāk(?!)...
(Un baigi traki, ja tie, kas nepatīk, ir radi...)

Un reizēm es vienkārši netieku galā pati ar sevi.
Gribas būt labai un pūkainai. Bet tad ir tāda dusma. Uz sevi, uz citiem, uz padomdevējiem, uz laba gribētājiem.
Es es kļūstu nesavaldīga... arī pret tiem, kas būtu vismazāk pelnījuši.

Bet pa vidu tam visam negribas atlaist karjeru... ne akadēmisko, ne profesionālo...
Tajā pat laikā ik pa brīdim motivācijai nolaižas gaiss. Ar tādu skaļu pfffff...

Un tad atkal no gala...

Visādi citādi paspriedelēju te. Un manī tomēr joprojām valda pārliecība, ka dzelžaini plānojot un laicīgi strādājot pie "aizmugures", tā pasaule tomēr sadodas rokās...

(ir ko piebilst)

Thursday, February 4th, 2016
22:57 - Tā notiek
Man šķita, ka tā nemēdz būt, ka pēc 9 nostrādātiem gadiem, atlaiž... pa pastu...

(10 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, July 1st, 2015
11:04 - Man aug pāri galvai...
...viss.

Un, jo vairāk aug... jo vairāk es mēģinu atlikt vai atteikt lieko un teikt nē.
Jo vairāk es saku nē, jo mazāk tas tiek akceptēts un pieņemts.

Un es nogurstu.

Jā, jā. Mani pašu pārsteidz, ka mani NĒ nekrīt auglīgā augsnē.
Ka ļautiņi izliekas nedzirdam, vai arī iesākumā dzirdam, bet pēc tam ignorē... un vienkārši darās...

(2 comments | ir ko piebilst)

Saturday, May 2nd, 2015
00:30 - Tā arī laikam nesapratīšu...
...kādēļ darba svētkos nav jāstrādā.

Es gan pastrādāju. Tā labi. Par godu svētkiem.

(ir ko piebilst)

Tuesday, March 10th, 2015
10:41 - Pasocializējos
T. par mani mēdz ierēkt, sakot, ka es piecērtot kanti pārīšiem un māmiņām ar bārnīšiem :)

Nu... piecirtos vakar mazliet :) Tepat Cibā.

A patika :) he :)

(2 comments | ir ko piebilst)

Sunday, December 21st, 2014
01:35 - Es neesmu ļoti labs cilvēks, bet man piemīt humora izjūta :)
Tā kā manas otrās puses radi nez vai jebkad lasīs latviski, atļaušos publiski izstāstīt manu pēdējo dienu vēderkrampju iemeslu.

Zvana man aizvakar manas otrās puses brāļasieva.
Tā un tā... neticēsi! :))) Bijusi savas firmas Ziemassvētku pasākumā un izmantojusi iespēju pačalot ar kolēģiem arī no citām nodaļām utt. (Tā kā viņa šobrīd ir dekrēta atvaļinājumā, viņai tā pačalošana bija sevišķi aktuāla, lai "neizkristu no aprites".) Kādā brīdī viņa esot pamanījusi vienā telpas stūrī lielāku cilvēku skaitu stāvam ap vienu runātāju. Runātājs izteiksmīgi žestikulējis un pārējie locījušies, vēderus turēdami. Tad nu arī viņa piegājusi paklausīties un izdzird to visu no šādas vietas: "...nu jā... un katru reizi kad manas sievas vecāki kaut ko dara dārzā, piemēram, izsaukuši dārznieku, lai aprunātos par iespējamiem apstādījumiem, vai arī atnācis kāds meistars, tas viņu kaimiņš kā lode izšaujas no savas mājas, stāv blakus sievas vecākiem un dārzniekam/meistaram, neļauj viņiem sarunāties un aktīvi visu komentē, pilnīgi visām situācijām sniedzot savu risinājumu un padomu. Tā kā sievas vecāki tur ir ievākušies nesen, tad viņi pāris mēnešus pieklājīgi šim kungam bija ļāvuši darīties. Vasaras beigās viņu pacietības mērs bija pilns un viņi palūdza kaimiņu nejaukties. Tagad katru reizi, kad viņu sētā kaut kas notiek, kaimiņš - tā kā mazi bērni, kas pa logu skatās, kā ārā, piemēram, snieg - ir pielipis loga (paldies Dievam savā mājā) un vēro notiekošo."

Labi, tiktāl vēl nekā TĀDA. Izņemot to, ka stāsts atgādina tādas viduvējas amīšu filmeles...
TAČU... kolēģis nerimstas.

"Un tad jau nāca labākais! Kaimiņš dzīvo ielas mājā un caur viņa zemi iet ceļš uz manas sievas vecāku māju! Līdz ar to vārti un zvans pie tiem ir "kaimiņa teritorijā". Kaimiņš, visu lietu labākais meistars būdams, ir sameistarojis durvju zvanu un pievilcis to gan savā, gan manas sievas vecāku mājā. Viss jau būtu skaisti, TIKAI!!! katru reizi, kad ārā līst, šis zvans zvana pats no sevis. Gan kaimiņa mājās, gan manas sievas vecāku mājās."

...šajā brīdī manas otrās puses brāļasieva sāk ausīties...

"Sievas vecāki gribējuši izsaukt speciālistu, teikuši to kaimiņam, kaimiņš paziņojis, ka viņu absolūti tas netraucējot, ka viņš esot šo zvanu ievilcis jau pirms 10 gadiem un tas ir ļoooooti labs zvans, un vispār!!! iepriekšējiem sievas vecāku mājas īpašniekiem arī viss esot ļoti labi paticis! Tad nu sievas vecāki izsauca meistaru, kura uzdevums bija ievilkt zvanu no vārtiem vismaz uz sievas vecāku māju kārtīgi. Kaimiņš kā bulta un miets iznesās un stāvēja, protams, blakus meistaram un konsultēja viņu pilnīgi visos jautājumos, kurus viņam neviens neuzdeva. Un vispār, kā tā var būt, ka tagad to labo zvanu raus nost un nafig tas ir vajadzīgs utt. Kaimiņš meistaru noved tik tālu, ka tas palūdz viņu tuliņ atstāties un aizvākties prom."

Klausītāji praktiski vārtās pa zemi.
Brāļasieva viegli ietvīkusi meklē kontaktu ar vareno stāstnieku, lai pajautātu viņam, kur tad tie sievas vecāki dzīvo, jo viņai stāsts par to vārtu zvanu šķiet pazīstams... precīzāk - pats zvans viņai šķiet pazīstams!

Vārds pa vārdam... un nez vai tā ir sakritība, ka stāstnieka sievas vecāku māja atrodas tajā pat ielā, kurā atrodas mana dzīvesbiedra vecāku mājas...

Atklājumu par tematu, cik pasaule ir maza, stāstnieks esot nobeidzis ar:
"Kas tam tavam vīratēvam galīgi garlaicīgi ir?"

Savukārt es pēdējās dienas nevaru savākties ik pa brīdim nepairgojoties par "to labo zvanu".

Bet vispār... tas ir drausmīgi...

(1 comment | ir ko piebilst)

Sunday, June 22nd, 2014
23:15 - Žurku pastāstiņi
Vakar mūsmājās bija viesi, daudz viesu.

Mana topošā žurku māmuļa Baby pēdējās dienas kļuva arvien lielāka un gatavojās kuru katru brīdi uz plīšanu.

Viesi sanākuši, taisās skatīties futbolu, es vēl baroju žurķus un ievērojo asinis Baby būrītī.
Pavēroju, pavēroju. Saprotu, ka asinis ir, bet kontrakciju nav. Nogaidīju vēl 10 min, pārliku viņu mazākā, atsevišķā būrītī un ievēroju, ka asinis joprojām ir... un izskatījās, ka pat vairāk.

Aiziet uz klīniku. Rentgens. Daudz bebīši. Nav skaidrs, kādēļ asiņo un kādēļ nekas cits nenotiek.
Mammai tikai 37 grādi, 39 vietā. Ārstes divatā stāsta man, cik prognoze slikta, un ka rentgenā vispār neredz, vai bebīši kustās.

A Baby sēž būrīša stūrī, nenovērš no manis skatienu un viņai sāniņi kustās.

Šī cēliena beigas ir ķirurga izsaukšana, ķeizars 1 h garumā, 11 mazuļi, no kuriem 9 dzīvi un kastrēta mamma beigu beigās. Ap pusnakti dakteris beidza darbu un zvanīja man, lai paņemu savus lopiņus. Taču... tā kā mamma nejutās dzemdējoša, piena ieplūdes nav un operācijas dēļ visticamākais nebūs... turklāt narkozes dēļ viņa nepazīst bērneļus...

Oi je... māsiņa samācīja masēt mazuļus, lai uzturētu dzīvības funkcijas, es ar vienu roku sazvanu dāmu, kurai ir trīs žurku mammas ar mazuļiem un braucu (ar visu saoperēto mammu būrītī) mēģināt bērneļus iemānīt svešām mammām.

Otrā cēliena beigas - neviena no svešajām mammām neņem manus mažzurķus, jo pašas ir ļoti jaunas. Vēl trakāk - pamanās vienu apēst un vēl vienu ievainot. Plkst. ir 2.30 naktī un es esmu izmisumā.

Ņemu savus žurkuļus (8 gab., jo viens ir beidzies) un braucu mājās.
Nodomāju vēl - nemasēšu, tad jau redzēs, kas un vai tiks līdz galam... 3.30 esmu mājās.
Atveru groziņu - visas mazās pupiņas gan pavēsas, taču tusē.
Vāru mazkaķu pieniņu (man tas parasti ir vecžurku dēļ) un katras 45 min ceļos ar modinātāju, sildu un baroju visas mazās pupiņas no špricītes ar pieniņu. Tad katram no 8 varoņiem masēju vēderiņu, ieleju siltu ūdeni termoforā un lieku pupiņas čučet. Un tā reizes 8...

Pret rītu jau man vairs nav vajadzīgs modinātājs, jo ik pa 45 min atskan daudzbalsīgs koris. Bet tādā skaļumā, ka, redzot tos minī ķermenīšus, ir grūti iedomāties, no kurienes var nākt tāds troksnis :)

Ap 10tiem izdodas sazvanīt vēl vienu pazīstamu audzētāju, kurai ir vairākas mammītes...
Vēl 3 ēdienreizes un dodamies ceļā... pa ceļam ēdam vēl 2as reizes. Turpinu masēt mazos vēderiņus un pirmo reizi priecājos, redzot, ka žurkulis attīra zarniņas. Jo vairāk tādēļ, ka dakteres teica, ka man praktiski neesot iespējas "iekustināt" normālu vēdera darbību pāris stundas veciem mazuļiem, kas tā arī netika pie mammas piena.

Un vēl divas barošanas reizes ar pipetīti atlikušajā ceļā pārņem mana paziņa.

Ap 16tiem atbrīvojošs zvans, ka viena no mammām ir pieņēmusi visas manas pupiņas, izņemot savainoto (kas, ja godīgi, bija gaidāms), izlemjot to likvidēt. Jaunā, aizlienētā mamma esot sākumā bijusi mazliet satraukta. Visvairāk par tām ar vienu diedziņu nosietajām nabiņām :):):) Taču beigās pieņēmusi, ka šie bērni ir jābaro un viss sakārtojies. Pieņēmusi manas 7as 12 stundas vecās pupiņas paralēli saviem nedēļu vecajiem mazuļiem.

Atbraucu mājās, apsēdos uz dīvāna un... izslēdzos uz pāris stundām :):):)
Saspringums beidzot atkāpās.

Un tas ir apbrīnojami, cik ļoti iespējams pieķerties šādām sīkbūtnēm principā pāris stundu laikā!

Baby šorīt jau tusēja pa būrīti un pret vakaru konstatēju, ka mēģina organizēt šuves diegus pa savam prātam :)
Paliku viņu tikko zem lampas sildīties un saliku papīrus, lai novērstu uzmanību no šuves.

Ir TĀDS nogurums...

(6 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, June 11th, 2014
09:52 - Vakarnakt bija 29 grādi un neatlaida...
...murgs...

...līdz kaut kad ap 4iem naktī sāka dārdināt... es gandrīz kājās uzlecu, kā pārsteidza...

...lopeļiem arī bija sakarsušas galviņas...

...ap pusnakti divi žurku tēviņi sēdēja mazā, mazā mājiņā, kurā labi, ja vienam vieta bija, un spiedza uz trešo, kas sēdēja mājiņas priekšā... pēc 20 minūtēm arī trešais sāka savā nodabā spalgi gavilēt...

...ap diviem skaistkaķis Minī baurodams vilkās pa visu dzīvokli...
(vakar pa dienu viņa imitēja Rubensa dāmu, skat. foto http://jalbum.net/en/users/Diegabixis/albums)

...visiem karstas galvas...

(ir ko piebilst)

Friday, April 4th, 2014
23:20 - Gribu žurķus. Vecums vienalga, dzimums vienalga, ka tikai pa lēto.
Iezvanās mob. Vienreiz. Otrreiz. Pīkstinās karoče.
Kaut kad atzvanu. Mož klients.'


+ Labdien! Jūs man vairākkārt mēģinājāt zvanīt.

- Haaalooo! Jums tur internetā ir tāds vecs sludinājums par žurkām. Bet jums noteikti ik pa brīdim ir žurku mazuļi.

+ Jā, mēdz būt. Bet šobrīd nav mazuļi. Ir atdošanai paredzētas divas pus gadu vecas dāmas.

- Ā... jā. Viņas ir tādas normālas? Par rokām?

+ Jā... visi mani lopiņi tādi ir. Bet, ja jūs meklējat tiešām mazuļus, atkārtoju vēlreiz, ka dāmas ir pus gadu vecas.

- Ā... jā... nē, ņu būtībā jau ir vienalga, kas viņām par vecumu un dzimumu. Ka tikai pa lēto.

+ Es, šķiet, šoreiz nevarēšu jums palīdzēt. Lai veicas meklējumos!


Nu ko bļe - atkal štepseli rozetei meklējam?!
Kas tas ir?! f(*&&% b_@#%&

(ir ko piebilst)

Sunday, March 30th, 2014
13:46 - Šausmu stāstiņš II (kad mēs augām, tā nebija, bļin)
Tātad - tie abi žurķi, no kuriem viens bija rozetē...

Smagā cīņā, ar daudz ieguldīta laika no manas puses, protams, arī attiecīgām investīcijām utt., lopiņam ir amputēti nedzīstošie pirkstiņi (pašu ķepu man izdevās saglābt). Zem ādas vēl bija kaut kāds strutu bumbulis sācis veidoties, to arī ārstējam. Lopiņi forši un mīlīgi, puisēns ik pa brīdim interesējas par saviem dzīvnieciņiem...

Šodien atnāk SMS...
Mums bija jāiemidzina mūsu ģimenes suni. Pēkšņi.
Neesmu gatavs dzīvniekiem. Diemžēl viņas abas atpakaļ neņemšu.

WTF?!?!?!?!

(8 comments | ir ko piebilst)

Thursday, March 27th, 2014
21:52 - Kakumaiss
Esmu atvaļinājumā.
Sen pelnītā. 5 dienas.

Ko dara Kakumaiss?
Sāk zvanīties. Šodien 7.50 no rīta.

Ko es nedzirdu, jo visiem tel. ir atslēgtas skaņas, JO man ir ATVAĻINĀJUMS.

Un es zinu, kādēļ zvanās.
Jo Vācijā streiko lidostas.
Un Kakumaiss netiek atpakaļ no Rīgas.

Bet ko es viņam varu palīdzēt šajā sakarā?!
Ļaut, lai izbļauj uz mani savu sāpi?...

Nē, paldies...

(2 comments | ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba