Ļoti žēl, ka vecvecākiem reizēm nevar atņemt (vai vismaz ierobežot) vecvecāku tiesības...
Nedēļas nogalē vīramātei jubileja.

Atbilstoši ikgadējai tradīcijai (savācas visi bērni ar otrajām pusēm un mazbērniem), dodamies 600 km vienā virzienā uz svinībām.
Svinības kā jau svinības. Izdarības generally arī, VIENĪGI...
Kādā brīdī pazūd mūsu 3,5gadniece. Pēc minūtēm 15 no vecvecāku guļamistabas kā smaidīga karbonāde izslīd vīratēvs un visu viesu klātbūtnē, miedzot ar aci, paziņo, ka viņi abi (vīramāte un vīratēvs), esot aprunājušies ar A.
Kāds no viesiem (loģiski) grib zināt, kas tad tur tāds bija pārrunājams.
Uz ko vīratēvs tikai ar tādu lūriķa sejas izteiksmi turpina vaikstīties.
Parādās arī vīramāte un A. Gaismā nāk ļoti truls manipulācijas mēģinājums (tas ir stāsts pats par sevi, neesmu to vēl sagremojusi un izlēmusi, ko nu ar to darīt), uz kura fona iepriekš notikušais man izkrīt no prāta.

Atbraucam mājās. Aptuveni 48h no augstāk minētā notikuma mana trīsgadniece, spēlējoties ar klucīšiem, paziņo - bebīši vēderā nāk no salmiņiem, pie kuriem karājas kulītes, kas šauj tādu šķidrumu un tad viņi (domājams bebīši) nāk pa dibenu ārā.

Es ignorēju šo lietu un ceru, ka viņai tā piemirsīsies. Ne jau noliedzu, vienkārši neiedziļinājos.
Zināmu apstākļu dēļ mēs esam ar viņu izrunājuši, kur bērniņi aug. Un atbilstoši viņas vecuma attīstības īpatnībām atbildējuši arī jautājumus, ja viņai tādi bija. Noturot visu zināmos rāmjos.

Tad KĀDĒĻ abām augstāk minētajām personām šķiet, ka viņu pienākums ir paņemt anatomijas grāmatu - bērniem no 7 g.v. un apskaidrot trīsgadniecei dzīves nianses? (Ak, jā, paskaidrojumā bija arī norādes uz to, ka, lai bērnam būtu vieta, iekšā viss aizbīdās prom...)

Kā es to zinu? Veicu izmeklēšanu. Noskaidroju, kas tad īsti bija noticis.

Stāsts - viņa bijusi vecvecāku guļamistabā, kur pie sienas ir lielas bildes ar visiem mazbērniem pāris nedēļu vecumā.
A.: Es arī biju mammai vēderā S. arī.
Vīramāte: Jā, tētis arī bija Ooooomei vēderā un Ooooooome bija savai mammai vēderā.
Uz ko viņa esot skaidrības labad paņēmusi to anatomijas grāmatu un izskaidrojusi visu pārējo.

Nē, A. neesot neko jautājusi, bet viņa esot izmantojusi iespēju paskaidrot neskaidro...

KĀDĒĻ? NU, KĀDĒĻ?

Ko es būtu gribējusi?
Lai stāv klusu un nemaisās.
Un, ja A. kaut ko jautā pasaka - aizskrien pie mammas, viņa Tev izstāstīs...

Cmmon... 3 gadi. Šķidrumi no salmiņiem???

Turklāt viņa NEKO nejautāja...

Neesmu pārliecināta, ka esmu savā sašutumā TIK ekstrēma...
Es vienkāši pamatlietas ar savu bērnu vēlos noskaidrot pati... (bērna tēvs dala manu viedokli).

Sekas: Būs saruna. Ar lūgumu šādā formā nejaukties mūsu audzināšanā.
Un šādas apskaidrošanas nākamajiem bērniem šādā vecumā ir TABU.

Sekas 2: Tagad es ne vien ar ērgļa aci vērošu, aiz kura stūra viņu velk apskaidrot, bet arī ar ziloņa izmēra ausīm klausīšos, kas tiek trekterēts... stulbi...