Es esmu lūzeris, mazulīt, kādēļ Tu mani nenogalini...
Es beidzot sapratu, kādēļ man ir sajūta, ka drīz būs vajadzigi trankvilizatori... jeb pastāsti no uzņēmēja dzīves, esot Home Office.
Man ir personāls. Un pat veseli 4 deguni.
Kamēr vēl neesmu izvākusies no Home Office uz biroju (dažādu - gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu dēļ), vairākas reizes nedēļā daži no darbiniekiem ir manā Home Office.
Šodien tā nu sagadījās, ka tās bija divas dāmas, kuras tikai pastarpināti ir saistītas ar manu uzņēmumu - apkopēja un AuPair, kurai patiesībā tās bija brīvas stundas.
Maz, ka paķēru profesionālu šoku (tieku sodīta par savu Mātes Terēzes sindromu... vai samārietismu... samarītismu... whatever...), vienā brīdī es sapratu, ka ap mani ir tāds pats troksnis kā nereti vakaros pēc 17iem, kad mājās ir visas trīs (nepilni 2 g.v., 5 g.v. un 7 g.v.), JO - apkopēja vienā no istabām pie atvērtām durvīm darba laikā skaļi sarunājās albāniski, bet AuPair, atbīdījusi vaļā bibliotēkas stikla sienu, veic videozvanu... videozvana otrā galā ir 3 tadžiku māsas un ome, kuras kliedz viena par otru skaļāk. Un tad ome sāk... klapēt karbonādes. Priekškars. Lustra.
Tja. Atslābt un nomierināties? Paskatīties ar vēsu skatu no malas? Ej nu un paskaties uz to visu no malas!
Man pašai smiekli nāktu, ja tas viss nebūtu tik... tā. Šobrīd.
Pirms es paspēju ar TO seju kaut ko darīt, lai izbeigtu šo brīvības gājienu, albāniete, labi izrunājusies, atvadījās un aizgāja mājās, bet tadžikiete turpināja kliegt. Nogāju pēc pasta, uznācu augšā, aizšāvu stikla sienu ar nosvērtu - Ti mņe očeņ mešaješ.
Un vēl nav vakars.