Domāju par lietām...
...un saprotu, ka ir tā dīvaini.
No vienas puses ik pa brīdim jūtos atstāta ar visu ko viena, arī ar kaut kādām lietām, kuras man šķita, ka tomēr neattiecas tikai uz mani vienu (es te pamatā par bērna audzināšanu, ja...).
No otras puses - palasīju šodien vienu forumu par atvasēm ar nelielām vecuma starpībām un sapratu, ka ar dažādiem jautājumiem esmu jau veikusi labu sagatavošanās darbu, priekšdarbus, tā teikt - potenciāli vecākā miniatvase jau no gada guļ savā istabā un netrobelē, ja nav kas īpašs noticis, es pati esmu iemācījusies prasīt un, jā, savu reizi arī pieprasīt palīdzību, kad man tāda ir vajadzīga. Un tam pat ir kāpinājums - es esmu iemācījusies pieņemt palīdzību. Paklapēju sev pa plecu un palepojos.

Tad nāk atkal trešā puse. Cilvēki, kas man nepatīk mana bērna tuvumā. Kuriem es neuzticos.
Kuriem gribas teikt lielu NĒ. Un tad es par to jūtos vainīga. Jo zinu, ka viņi jau neko ļaunu negrib. Viņiem tikai tā sanāk(?!)...
(Un baigi traki, ja tie, kas nepatīk, ir radi...)

Un reizēm es vienkārši netieku galā pati ar sevi.
Gribas būt labai un pūkainai. Bet tad ir tāda dusma. Uz sevi, uz citiem, uz padomdevējiem, uz laba gribētājiem.
Es es kļūstu nesavaldīga... arī pret tiem, kas būtu vismazāk pelnījuši.

Bet pa vidu tam visam negribas atlaist karjeru... ne akadēmisko, ne profesionālo...
Tajā pat laikā ik pa brīdim motivācijai nolaižas gaiss. Ar tādu skaļu pfffff...

Un tad atkal no gala...

Visādi citādi paspriedelēju te. Un manī tomēr joprojām valda pārliecība, ka dzelžaini plānojot un laicīgi strādājot pie "aizmugures", tā pasaule tomēr sadodas rokās...