Šķirojot grāmatplauktu darbā, atradās grāmata par "Latviešu Ārste jeb īsa mācība no tām Vājībām un no šās Zemes Zālēm, ar kuŗām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot" - pirmo periodisko izdevumu latviešu valodā par medicīnu.





Mīļajs draugs!
Nebrīnojies! es tevi nosaucu par draugu, un tu man tāds esi. Mana kārta ir citāda kā tavaja, to es apzinos! bet ne kaiš! es pretī tev ne dižošos, tu tāds cilvēciņš kā es pats, no Dieva radīts man par tūvāku un radinieku. Man tas ne riebj vis! tāpēc es tevi ieraugu un sirdsnīgi mīlā turu, tev labu darīdams. Proti: še tev labus māklus celšu un vaijadzīgu padomu spriedīšu,

"kā tu, nemācnieks, miesas veselību vari glābāt, uzmākdamus vājumus caur Dieva spēku ar labām zālēm dzīt un tā pie tava grūta darba un pie tavas saimniecības veikni un sekmi redzēt, vairāk ne kā tu nejēdzīgs to līdz šim redzējis esi!"

Zinams: bez tava mācītāja tev uzticami draugi reti! kas tev gurdenam un guldenam labu padomu spriež? kas tev, dusuļam, uz tavām pašām kājiņām izdēdējušam, pabalstiņš ir? kas tev, tvīkdamami karsoni vilgumu pasniedz? Kas to kaisdamu // un kalzdamu mēli atveldz un plieknu sirdi atkapina? Kas tavas vātis sasaistīdams aptveŗ? tie tavaji gan apkārt stāv pāržēlodamies, bet ko tie no ārstības prot?

Dažreiz sieviņa klikst un vaid, dažreiz bērniņi grūtā guļā vēkš, sten un tusnē, to tu ar acīm redzi:elpiņa navaid! Apniknots drudzis aizspeŗ sievu, bērnus, brāļus, radus. Ātra nāve tos aizgrābj, kas jašu dažu gadu tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši; padoms trūkst, piederīgas zāles nav pie rokas.

Man rūpj tev vājā laikā tik tukšu esam, asaras birst, to uzdomādamam.

Tā mīlestība, žēlums un mans pienākums ir tie mudinātāji tevi izmācīt un dzijamaju ierādīt. Dzijamaju no zālēm, ko gan pazīst, bet viņu brūķi ne proti.

Vispirmāk es tev kādu atdzisinajamu karsonī iemācīšu, tā pat ari kādu pulveri, kad krūts cieta un aizsmakusi, tā ka ne spēj atpūst un atklepot. Vēl es rādīšu kādu plāksteri, zalvi un pulveri darināt, uz vātīm, augoņiem, budžiem un lēkatņiem liekamu, ka tas viss drīzi apdzīst.

Klaus vēl: es kā ārstenieks pazīstu ari tās vājības un vainas to zirgu un lopu. Es kā zāļu zinātājs un nozīmētājs uzzīmēšu tev tās zāles, katrā skādē derīgas.

Ir arājam es dažu labu ziņu un māklu atmetīšu, ko tu, arājs būdams, līdz šim aplam ne atģidājs. // Tu dzīvs, miris uz darbu krīti, kūņodamies pēc vecas ticības, un ne zini: kā mūsu laikā tā saimniecība izlētīta esus dažās lietās. Dažs dareklis glīšākā un izveicīgākā vīzē var notikt, kā tu strādā. Tev ne vižo ne ko mēdzināt.

Tavs draugs būdams, es arīdzan tavs pamācītājs un rātmanis kļūšu, tev rātiņ mācīdams, kur nākās. Kur tu maldamu ceļu izlaipojies, es tev uz labumu atgriezīšu. Prāta cilvēks! es apceros, ka tu manu mācību labam iesaņemsies, ka tu izdabīgs un vērselīgs būsi pēc maniem priekšrakstiem, tev par veikni no labas sirds izdotiem.

Gŗūši tu manim šo darbību aizmaksāsi. Ne kaiš! es tomēr pietikšu, ne es tīkāju citu maksu kā tavu mīlestību. Man mīl: ja tu man uztici un pēc maniem likumiem turēsies. Jašu man, sen nīkoņa bedrē apbestam, vēl tavi bērni un bērnu bērni pateicības sacīs. Un tas man sadomājušu urdīs tev iknedelas tādu driķētu lapu un ierādīšanu priekšā likt.//