skolas laikā vislielākais negals bija ar sapņiem "pieceļos, eju ēst brokastis, utt" pēc modinātāja. Šitā uz vairākām 1. stundām esmu "aizbrauusi"

o,jā.
ar kaunu āatzīst,ka tādi mani vēlarvien mēdz piemeklēt, bet labā ziņa tajā ir tāda,ka nereti sapnī vismaz izdomāju,ko vilkt mugurā un tad,kad lec stāvus no gultas ārā - nav problēmas pie skapja.

no tiem besīgajiem, viens ir - ka nevar paiet - krītu no kājām , itkā kājas notirpušas , otrs - ka esmu uz ielas (vai citā publiskā vietā) plika
bet šiten jau noteikti man kāds varētu diagnozīti uzrakstīt, ne :D

plikie sapņi man šķiet ir visiem. man gan ir variācija, ka ziemā esmu uz ielas basām kājām un dikti par to kaunos. mamma stāstija, ka viņai ar ir tādi paši, tā kā man tad, lūdzu, ģimenes diagnozi

interesanti par to ģimenes baskāju sapni. man gan tikai zobi krīt ārā.
un manējie laikam ir garlaicīgi krāsaini - katrā ziņā nekad neesmu pamanījusi, ka tie būtu melnbalti.