tātad, sākumā jānošķir pāris lietas vai iespējamie tuftas līmeņi.
a) ir pH diēta, kas ir kā uztura manuālis. Pati diēta per se nav sūdīga - jāēd laksti, nav jāēd bulkas un cukurs.
b) ir fizioloģiskais pamatojums, kāpēc jāēd tie vai šie produkti, un tur sākas huiņa par produktiem, kas mūsu iekšējo vidi dara skābāku vai sārmaināku. Jo ļoti daudzi mūsu iekšējie šķidrumi tiek uzturēti pie noteikta pH, lai nodrošinātu ķermeņa bioķīmiskās reakcijas. Apgalvot, ka, apēdot citronu, mūsu ķermenis, tai skaitā asinis, paliks sāmainākas ir nepareizi.
c) ir nākamais līmenis fizioloģijas tuftas. Piemēram, apgalvojumi, ka katrs organisms satur ierobežotu daudzumu enzīmu (pārtiku šķeļošo vielu) un lietojot termiski apstrādātus produktus mēs šos enzīmus tērējam, savukārt zaļumos ir viņu pašu enzīmi, kas ēdienu sagremos mūsu vietā un mēs netērēsim mūsu rezerves.
d) un pēdējais līmenis ir tas, par ko es kādu laiku atpakaļ rakstīju šo postu. Tiek vilktas gaismā pirmspastēra laika teorijas, ka slimības un patogēni rodas nelabvēlīgā vidē. Attēcīgi, ja mūs asinis paliks skābas, tad tajos paši no sevis radīsies patogēni, vai arī eritrocīti pārvērtīsies par ļaunajām rauga šūnām, kas pārņems ķermeni un izraisīs ekskrementu akmeņu ieaugšanu zarnās.

Medicīniski un ar linkijiem jēdzīgs apgāzums pH diētai ir šeit

Reidžu izsauc pēdējie divi līmeņi :)

fantastiš. tā grāmata, tātad, pieder tiem pēdējiem līmeņiem....

nu, un ko mums tagad darīt? kā padarīt pasauli labāku? dedzināt grāmatnīcas?