Sūrreālisms

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

"Pansionāts"
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja "taurenīšus", ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets... Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas 'n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma "satura" tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa "don de l'union Sovietique", vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?
 

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.
( ДП-5A )
( ДП-5Б )
( Darbība šodien )
 

Indijas kino ir zināms ar savu melodramatisko/mūzikltehnisko izpildījumu, kura centrā ir n-maharadžas, ziloņi, dziedāšanas un dancāšanas, un vēl trakāki attiecību samežģījumi, nekā Latīņamerikas ziepju operās. Taču, lai gan Tarsem Singh ir režisors tieši iz Bolivudas, viņa darbos neredzēsim neko no šī… vājprāta. Patiesību sakot, šis ir vienīgais režisors, kuru es zinu no šīs kino zemes Indijas – un tas tā ne velti. Ļoti cienu un uzskatu par ļoti interesantu viņa spēju savīt reālo un fantāziju vienā lielā kopumā, kuram nav robežu, radot vizuāli ārkārtīgi skaistu un tumšu pasauli, kuras virsotnes tiek sasniegtas tieši sirreālā Fantasy brīžos, kuri veido vismaz 1/3 no viņa kino valodas. Atliek vien Tarsema rociņās ielikt stāstu, kurā dabiskā veidā plaši ir inkorporējami Fantasy elementi, lai viņš radītu filmu, kurā būs gan tīkams realitātes stāsts, gan ārkārtīgi tīkami šo reālo filmas personāžu ceļojumi pašu radītajos stāstos un arīdzan sapņos, aizkadrā aplūkojot tādas tēmas kā Lucid Dreaming.
Visupirms šī filma ir vērtējama kā absolūti lielisks vizuālā kino darbs, kurā uz ekrāna rādītais ir stāstnieka lomā, kurš atklāj personāžu saistības, viņu izjūtas un arīdzan stāstu, kas šajā gadījumā ir - realitātē: 1920. gada slimnīcā (Losandželosa) mītoši pacienti, viņu mijiedarbība; fantāziju brīžos: episks stāsts par mīlestību un atriebību, kas ir cieši savīts ar realitāti slimnīcā. Turklāt ne tikai šī savietošanas tehnika ir ārkārtīgi interesanta, bet arī tās spēcīgais iespaids uz vienu no filmas tēliem – mazo meitenīti, - spēlēšanās ar dieva lomu, kādu noteikti izjūt jebkurš stāstnieks, manipulējot ar savas fantāzijas augļiem. Tiesa, jāpiemetina, ka filma ir balstīta uz citu filmu. Bulgāru filmu Yo Ho Ho (1981) - to ar būs jāsadabū noskatīties.
Bet ko tur daudz - ejat uz Maxima, pērkat filmu, bonusā iegūsiet i šo skaisto ceļojumu ar robežu mijiedarbībām, i papildus disku "All The Invisible Children" - 7 īsfilmas par bērniem, no kurām, citu starpā, pa vienai ir taisījis Kusturica, Ridley Scott un John Woo. To vēl man jānoskatās, bet zinu, ka būs labs skatāmgabals.
The Fall = 9/10. Ne mazāk.

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

P.S. Pagaidām viņam ir tikai divas filmas un abas esmu aplūkojis. Un ļoti gaidu 2010. gadu, kad jāiznāk vēl vienai viņa filmai - War of Gods (2010). Skan episki (Senā Grieķija). Un ja episkumam pievieno Tarsem - jābūt atkal ārkārtīgi skaisti, varbūt pat nedaudz God Of War'īgi?.
 

Derētu vēl paniekoties ar klipiem, kuri ir cienīgi būt par šausmeņu scenārijiem, ne? Uztveriet šos klipus par īsām šausmenēm. Par īsfilmām līdzīgu priekšmetu ar spēcīgu muzikālo pavadījumu. Beigu galā daudzi režisori ir sākuši attīstīt savas prasmes ar mūzikas klipu veidošanu.

Iz Metal žanra:
- Necrophagia. Banda, kura tāpat kā es, caurām dienām ēd Horror. Rezultātā arī rada lieliskus vecās skolas Horror klipus, kurus var baudīt gan kā šausmenes, gan kā lieliskus mūzikas pavadījumus, piemēram: ( Horrorrrz )
 

Iekš K.Suns atkal Japānas kino dienas: 29. oktobris - 1. novembris. Šoreiz ieinteresēja:
- Iekārtais dārzs ("Kūchū teien"/"Hanging Garden"), rāda 01.11.2009. 15:30;
- Kanārijputniņš ("Canaria"), rāda 31.10.2009. 15:30

http://www.kinogalerija.lv/soon.php

P.S. Dismal Euphony ir vienīgais jēdzīgais gōtmetāls. Lieliski iemieso šī žanra estētiku, kā arī rudeni un melanholiju.
http://www.youtube.com/watch?v=KdwD0qavdF4
 

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.( Iespraud galveni starpenē un beidzē laimīgs )
 

Uz lielā ekrāna jāiet vērot - īstenībā jebko no šī resursa: http://www.citakinozeme.lv/index.php
Bet sevišķi atļaušos izcelt, ko sevišķi vēlētos apmeklēt:

+ Nosferatu, eine Symphonie des Grauens (1922, F.W. Murnau)
20.10.2009 19:00, 2.50, studentiem ar ISIC karti Ls 2.00 Ls

- Antichrist (2009, Lars von Trier)
20.10.2009 20:00, 2,60 Ls;

- Future Shorts
Oktobris - novembris, bezmaksas ( Turpinājums seko )
 

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Ne vienmēr tās lietas, kuras raksturo uzraksts „HVZcik in 1” ir sliktas. Sevišķi tad, ja runājam par objektiem, kuri apmeklēti vienas dienas laikā, secīgā ķēdītē kā, piemēram, šajā gadījumā. Kur nu vēl tad, ja tā ir diena, kad samērā normāli uzsnieg pirmais sniegs Rīgā. Tātad, tīkama ir ne tikai vazāšanās pa industriālas, valstiskas un civilas nozīmes objektiem, bet arī ziemas vēstnesis.
1) Depo;
2) Civila ēka, kurā bija bomžu perēklis - nebija nekas dižs, ko fotografēt;
3) Degusī ēka pie Imantas tilta;
4) Valsts nozīmes ēka (Prokuratūra?) ;
5) Vecrīgas stiprinātās fasādes;
6) Nojaucamā ēka Kr. Barona ielā 1a;
7) Civilā ēka: Bomži.
 

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim.
Pēc kāpņu pārvarēšanas, pieveicām jumtu. Labi, ka vētra jau bija pierimusi un vairs bija tikai lietus. Ēkā iekšā - smaržo pēc iestādēm. Pēc bargām PSRS laika valsts iestādēm. Un tālu jau šī smarža nebija no patiesības - agrāk šis bija valstiski svarīgs objekts. Telpas, no kurām nāca šī viltus labklājības smarža, gan bija tukšas - uzplēstas grīdas, mitruma deformēts interjers un nekas no tā, ar ko šim objektam būtu jābūt pilnam tā darbības laikā. Tikai atsevišķās vietās atradās kāds prožektors, lieljaudas spuldze, datoriņš, grāmatas... Par visu vislabāk šeit runāja kabinetu plāksnītes, kuras definēja tos darbus, kuru vēstures aura šeit iesprūdusi. Tiesa, šis mēdijs drīz vien pārtrauca būt tas noteicošais - atradām videokasešu skapi, kurā daudz numurētu filmu, pārraižu, u.c. materiālu. Piemēram: vairāki bojeviki, Tvaix,, 36,6, Lifts ieraksti, dažādi padomju seriāli un dažas ārzemju filmas. Ehh, varētu šīs kasetes likt lietā, ja vien objektā būtu palikusi elektrība, TV un video atskaņošanas tehnika. Bet nu, neko - pasiekalojāmies, pārcilājot šīs videokasetes, līdz mirklim, kad mums šķita, ka dzirdam sarga soļus. Šo apstākli atzinām par gana labu iemeslu esam, lai pamestu objektu, ko arī darījām, dārdot skārda jumtiem postvētras laikā. Patīkams bradājums pavisam noteikti - allaž ir patīkami atrast un aptaustīt lietas, kuras izcili definē objektu.

http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RaidaRigaPareizsLaiksIr2149#slideshow/5392727168199416002
 

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )
 

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā. ( Behexen - Blessed Be The Darkness )
 

Varbūt arī esmu stulbs, taču - sagribēju apgreidoto LED Lenser T7 kabatas lukturi, kam ir divi gaismatdeves režīmi. Mans vecais lukturis nudien nav nekāda bērnu rotaļlieta (pagaidām apmierina prasības un bradājumos man ir jaudīgākā gaisma, lol), taču salīdzināsim faktus: 7438 modelis = 80lm ~1,2W, bet T7 = fucking ~200lm @fucking 2,4W. IBIO!!! Regulējams fokuss abām mantām. Pirmajam lukturītim pasūtīju Silent Hill 1 videospēles ražojuma Nr. gravējumu. Šim vajadzētu otras daļas Nr. iegravēt, xexe. 80 Vs ~200lm, FTW!!!

Vēl nākotnē derētu arī H7R galvas lukturi. 140lm. Regulējams fokuss.

Ir jau šiem arī vēl citi - jaudīgāki modeļi, taču ja es savienoju ergonomiku, dizainu, energopatēriņu, funkcionalitāti, gaismas stiprumu un cenšos izvilkt vidējo, tad WIN ir T7 (pat nosaukums ir kruts - velk uz The Terminator FTW). T7 ir par 8,5mm garāks un vismaz par 5mm diametrā varenāks, lai ietilpinātu vēl vienu AAA bateriju.

45,94Ls ar iegravēšanu un piegādi :D

P.S. Turbo mode panākama vienīgi līdz pusei nospiežot slēdzi un turot, kas ir paredzēts tikai īslaicīgai jaudas palielināšanai līdz 130%. Tas, ka tas nav pastāvīgs režīms un tas, ka iekšā ir daudzpakāpju slēdzis (n reižu jāspiež, lai panāktu vēlamo un šķiet, ka katrā spiešanas reizē = visupirms īslaicīgi Turbo mode un tad tikai vajadzīgā - Turbo aktivizējas piespiežot slēdzi līdz pusei), mani kaitina. High output režīmā (tas, kurš normal) T7 = man jau esošā luktura jauda. Tā ka rodas jautājums - vai man ir vajadzīga papildus jauda, kura nav pastāvīgs režīms? Hmm...

( EDIT@2009.10.08., 11:28 )

Dokumentāla filma par Urban Explorartion, filmēta iz pašu šīs nodarbes piekopēju skata pozīcijām, kas garantē korektu un maksimāli UE būtībai tuvinātu un vizuāli baudāmu, tīkami pasniegtu informāciju. Patiesību sakot – lielisks kino darbs, kurš pārsvarā tendēts uz urbānas nozīmes pazemi iekš ASV – episkie kanalizācijas tuneļi (filma arīdzan demonstrē tīkamu un smieklīgu Draining slengu), lietusūdeņu tuneļi un citu veidu notekūdeņu tuneļi, kā arī pasaulē lielākā raķešdzinēja ražotnes šahtu/kompleksu ~30m dziļumā + Parīzes katakombas. Bet netiek ignorēta arī virszeme (ASV un nedaudz Eiropa) – daži industriāli kompleksi, pils, pāris jumtu un dažādu ēku iekšienes, piemēram, vismaz divu slimnīcu sienas no iekšpuses, kuras slēpj ne tikai uz sevis lolotās, skaistās krāsas lupšanas paternu gleznas, bet arī daļu no aprīkojuma, kas tikpat ļoti pakļauts skaistinošajai (vai arī graujošajai – atkarīgs no skatu punkta un skatītāja) laika iedarbībai, piemēram – morgu sekcijas, operāciju galdi, mazkustīgo un invalīdu pārvietošanās palīglīdzekļi, apgaismes iekārtas, navigācijas uzraksti (spārnu un palātu), u.tml. lietas, kuras parādītas korektā UE gaismā un kuras izraisa augstu patikas un arī veselīgas, UE dziņu veicinošas skaudības siekalas. Horrorfetišs, you know?! ( Into The Darkness )

Lielisks dienas sākums: Black Metal videoklips + pamesta un dekadenta psihiatriskā slimnīca + tumsa + nedaudz abstrakcionisma un simbolisma. Vienīgi rodas jautājums par to, uz kuru elles galu lai sūta sabiedrību - video sākumā ir brīdinājums par ekscesīvu vardarbību, taču - tā, labākajā gadījumā, šeit eksistē abstrakti - uz sienām postnoziegumu gaumē, turklāt arī "noziegums" nav vardarbīgi uzspiests pret kādu trešo vai otro personu. Tātad, kur vardarbība? Vai asiņainās sienās un headbangojošos, tremolojošos, korpspeintā maskētos Dark Funeral mūziķos, pašnāvībā/pašbērēs un graustā?

Stulbie (lai pašidientificējas tie, kurus šis video aizskar - tie, kuri ir klipa sākumpaziņojuma adresāti), kaut jūs saķertu gonoreju un sapūtu ellē :)

http://www.youtube.com/watch?v=TEVodXzNmPM

Labrīt ^^