Ever After

Nezaprotu, ko tie daži abdalītie klusētāji zilajos džempīšos ņemas; vienmēr tak var studēt tālmācībā, tas ir, ja augstskolai ir tāda programma; LLU, piemēram, ir, tā arī labāk atbilztu šo "patstāvīgi domājošo" prātu kompetencēm. Bet, ja tu vari atļauties RSU, tad vari arī atļauties katru otro dienu taisīt testu

Rītdien Annai Brigaderei 160. Tieši viņa, nevis Aspazija vai Zenta Ērgle, ir karaliene manā latviešu literatūras panteonā, pateicoties brīnišķīgajām bērnu lugām Sprīdītis un Princese Gundega un karalis Brusubārda, kā arī Anneles triloģijai, no kuras gan esmu izlasījis tikai pirmās divas daļas Dievs. Daba. Darbs un Skarbos vējos. Atceros, kā pēdējā (otrajā) ar drebošu sirdi gaidīju to nodaļu, kad nomirs viņas tēvs (Sārta saule). Nomira ļoti aizkustinoši. Trešajā darbība pārceļas no laukiem uz urbānu vidi (Jelgavu), ko arī atspoguļo tās nosaukums Akmens sprostā, bet mani aizgrābj tieši tie lauksaimnieciskie romāni, tāpēc atliku malā un sāku lasīt Upīša Zaļo zemi. Veikalā arī vienmēr izvēlos Anneles pienu; tas nekas, ka lietuviešu, man patīk, ka pudelei ir rokturis.

Pagājušonedēļ atķeksēju vēl divus punktus ikvasaras neizpildāmajā, bet vēlamajā baketlistā nopeldēties visos Latvijā pieejamo ūdenstilpju tipos, tradicionālajam ezeram, karjeram un jūrai pievienojot upi un meliorācijas grāvi. (Upe – Ogre virs Meņģeles muižas, grāvis – tas, par ko agrikulturālās revolūcijas ietvaros izbagarēta Mazās Juglas pieteka Paunēnupīte.) Vēl paliek dīķis, HES, purva akacis un peļķe. Pirmais noteikti būs tūlīt pieejams Juodaragī, uz otro tālu jābrauc, bet par pēdējiem diviem es nenopietni.

Peldvieta Paunēnupītē @ 56.907550, 25.278630:

Vakar pie Plauža notika kaut kāds tradicionālo siena zārdu kraušanas čempionāts vai seminārs, un, kad saulrietā nogājām peldēties, mūs tur sagaidīja septiņas glītas, dūšīgas gubas, kempinga teritorijā dega ugunskuri, skanēja akordeons un tautasdziesmas un šķita visnotaļ atmosfēriski. Ūdens bija krietni siltāks par gaisu. Protams, vienā brīdī piebrauca lauku jaunatne vulgāris ar tačkai durvis vaļā un Ballējam neguļam uz pilnu klapi, bet, šķiet, diezgan ātri saprata, ka ir nevietā, un notinās. Tikmēr es aizpeldēju pačolēt caur niedrēm un papriecāties par tautisko ugunskuru. Bez mums ezerā vēl bija trīs undīnes, kas atgādināja tās nullto meitenes, kuras klubā saliek sev pa vidu somiņas un tad dejo tām apkārt, un tā arī visu laiku, kamēr tur uzturējāmies, nemainīja savu atrašanās vietu un čalošanas intensitāti. Atpakaļceļā virs Dienvidu meža ausa gigantisks dzeltens pilnmēness. Pēc tam mājās abstrahējāmies un mēģinājām skatīties jauno filmu, kur Nikolass Keidžs tēlo sēņu mednieku un dzen pēdas savai nolaupītajai trifeļcūkai, bet līdz beigām es, protams, neizturēju. Lūk, šāds tāds random trivia:

The budget was very small, so they couldn't hire a trained pig.
The pig only had three days of training and bit Nicolas Cage multiple times.
"Brandy, sadly, is no longer with us. She, like many of us, is payment-oriented."

upd. Noskatījos līdz galam, nevienam neiesaku

Beidzot sagaidīju traktoru. Nu, ne jau tā, ka "dzīvajā" sagaidīju, jo tobrīd nebija elektrības (šodien vairākas stundas nebija elektrības), tāpēc, gaidot elektrību, spēlēju klavieres, un laikam tāpēc, ka spēlēju klavieres, traktoru sadzirdēju tikai aizbraucam. Kucēni, kuri guļ blakus klavierēm, starp citu, ļoti labi pacieš to spēlēšanu. Šoreiz traktors līdzi paņēma tikai divus aroniju krūmus. Ir bijis ļaunāk. Gar to ceļa malu šogad iestādīju sešus, bet laikam tiem abiem apkārt saspraustie mietiņi zem sniega nebija redzami. Bet tur, kur nav mietiņu, tur drīkst braukt, tas laukos visiem ir zināms

Ja ieskatās, tad sniega kupenas uz zariem, gluži tāpat kā mākoņi debesīs, veido interesantas, suģestējošas figūras. Lūk, eglē pilns ar sniega sunīšiem, ozolu apsēdušas caunas, sermuļi un zebiekstes, bet tālā meža malā -- zirdziņš.

Pastaigas pēc ar suni aizgāju līdz mežam (500 m) pēc egles, protams, visu aizmirsu mājās, visu, tas ir, veipotāju un ielikt fotoaparātā atmiņas karti. Sākumā no iepriekšminētajiem biju aizmirsis tikai atmiņu karti, bet pēc pirmajiem 100 m atcerējos, ka esmu azmirsis mačeti. Kad aizgāju pakaļ mačetei, atstāju jau izdzerto termokrūzi, bet pie viena aizmirsu veipotāju. Aizgāju līdz mežam ar suni, vienu cimdu, mačeti un fotoaparātu bez atmiņas kartes. Atpakaļ atgriezos ar egli un visu iepriekšminēto, izņemot suni. Jāpaveipo, jo fotografēt šodien vairs negribas

Ja kas, es tagad Fb automātiski piesakos apmeklēt visus pasākumus, kur tieku aicināts un kas nav pretrunā manai idiotiskajai pārliecībai, tāpēc rītdienas piketā nebūšu -- man vēl puse topinambūru neiestādīti. Topinambūrs ir burvīgs dārzenis vispār, ne tikai nomināli (nomnomināli lol, pimoreiz par tādu uzzināju šajā grāmatā, kuru bērnībā izlasīju pat divreiz) -- laksti aug trīsmetrīgi un aizstāj saulespuķes, savukārt tas, kas zem zemes, garšo pēc sulīgiem lazdu riekstiem, un, kamēr svaigs, var arī baigi nemizot. Bet tu jau to zināji, vai ne?

Jau otro dienu pēc kārtas peldos Ogrē, apmēram 200 metrus no šī objekta, kurš nebūt nav tik viegli pieejams vai apmeklēts, kā varētu izlikties. Jau otro dienu nesatieku tur nevienu svešu cilvēku. Patiesībā otro dienu tur esmu, jo vakar upmalā aizmirsu bikses. Taču tā vieta ir kaut kas. Viens virzulis no upes atsver kādus desmit garāžā. Tik daudz spēka punktu daudzmaz viena, pusotra kvadrātkilometra ietvaros -- senkapi, jaunkapi, mežonīgi noaudzis pilskalns, pareizticīgo baznīca, Sudrabu Edžus mājas un Dullā Daukas birzs, divas kā čūskas līkločainas upes, upurkalns, vienkārši liels, ainavisks kalns ar senu māju drupām virsotnē, visur kangaru osi un milzīgi ozoli, vēl tālāk uz augšu Ogres stāvkrasts, un tas viss tikai nepilnus 5 kilometrus no namdurvīm pa diagonāli, un vēl tik daudz ko pētīt, un

Vecajā elektrības kastē dzīvo zīlītes, klētī bezdelīgas, (šoreiz) kūts paksī cielaviņas, žagatām ir ligzda augstāk kalnā pie lazdām, lai gan bieži saimnieko tepat pagalmā. Kur mīt strazdi, nezinu, bet ir, agrāk bija dobumā vecākajā ābelē no visām, bet šogad laikam citur. Rietumu eglēs vēl maija sākumā ligzdoja lauka balodis. Tad ir vēl viens mazputnu pāris, kurus nepazīstu. Pļavā katru dienu ganās (3-5) dzērves un medī nenosakāms skaits vanagu/klijānu. Reizēm nočiept kādu sienu atlido kaimiņu stārķis; kad izšķilsies atvase un ligzdā nepietiks vietas, tad lidos sēdēt uz mana elektrības staba. Vēl kaut kur ir pūces (ausainās), precīzi, nezinu kur, bet ūjo katru vakaru un pa dienu mēdz sēdēt ābeļdārzā.

Vakar spīdoši nomenedžēju 20 kubikmetru elektriķu nozāģētās mežmalas transportu no 15+ km attālās Meņģeles uz savu pagalmu, kurā tagad slejas neredzēts apšu, bērzu un baltalkšņu baļķu kalns jeb vismaz trīs gadi nemetaforiskās apkures uz priekšu. Šoferītis no vietējā gatera nenormāli atgādināja to daudzrokaino zirnekļvīru ar brillēm, kas strādāja par kurinātāju burvīgajā animē Gariem līdzi, tikai ar vēl sliktākām brillēm, jo divreiz neizskaidrojami pašāva garām pareizajam pagriezienam (t.i., man, kas uz tā dežurēja), taču visādi citādi bez sarežģījumiem. Sākumā cerēju iekļauties vienā kravā, bet sanāca tomēr pusotra. "Cigaretes tev, nauda priekšniekam." Cita starpā samaksāju arī čalim, kam uzvārdā Laime, divreiz biju rajona metropolē Madlienā, satiku otru skaistāko gaišmati manā Latvijā, laika nosišanai apmeklēju un safotografēju vienus kapus un vienu pilskalnu, pavisamatpakaļceļā ielēcu un pārpeldēju Ogrei, un vispār sapratu, ka darīt kaut ko tādu man īstenībā patīk daudz vairāk. Nevis nemitīgā stounā sēdēt un tulkot amerikāņu sitkomus, bet ar suni braukt pa lauku ceļiem, redzēt vietas un savā tempā kārtot lietas. No rīta arī salūza linukss, padarot mani datorlesu uz nenosakāmu laiku, par ko uzrakstīju menedžerei, ka atsakos no visa un eju atvaļinājumā/citos darbos līdz jūlijam. Tāpat "nesezona". Kā vispār man var pārmest kāda apskaušanu!?

Katrs suns grib būt barā galvenais, pat ja bars sastāv tikai no diviem īpatņiem, un vismaz sākumā izmēģinās visas robežas. Tādēļ, ejot pēc piena, kuci vairs līdzi neņemu, jo pēdējoreiz atpakaļceļā on a whim nolēma pakampt zobos kaimiņienes vistu un tā normāli izpurināt, ka spalvas pa puspagalmu. Atdeva ļoti negribīgi. Viņai vēl nav desmit mēnešu, tāpēc tādos brīžos mana apšaubāmā autoritāte neizbēgami kapitulē mammas dabas priekšā. Aizaizvakar, kamēr apolineers tētim rādīju, kā darbināt jauno krūmgriezi (cik nepierasti kādam dot tehniskas dabas padomus), šī pati no ārpuses attaisīja un ielīda trušu būrī, kur draudzīgi pakošļāja rezidentā zīdītāja kāju. Kā tas kvieca! (Tagad zinu, ka truši spēj kviekt.) Bet vispār man ir ļoti paklausīgs suns.* Vienīgi ērču magnēts

* priekš haskija, lasi, diezgan nepaklausīgs

Hmm. Ko tas rezidentais žagatu pāris ēd manā pagalmā, kad suņa bļodiņa tukša? Pareizi, maijvaboles!

#daba #novērojums

Es vispār "nesaprotu", kā cilvēkam var piesūkties ērce (jeb sāku saprast, ko nozīmē "ļoti jūtīgs pret pieskārieniem" mana socioniskā tipa aprakstā), jo acumirklī konstatēju jebko pa sevi rāpojošu, bet to vienu vakardien, kas bija sākusi neapdomīgi urbties manā ādā īpaši plānajā segmentā ap potīti, nemaz nevarētu nepamanīt, jo tas taču ir effin sāpīgi, pat pēc operatīvās endoparazīta invāzijas atcelšanas vieta kādu brīdi vēl sūrstēja. Kucei gan nolasu vidēji dienā desmit. Galvenais, nesajaukt ar krūšgaliem :}

Beidzot ieraudzīju savā pļavā mežacūkas. 4 gab. Slava saullēktam!

Vakardien staigāju pa piesnigušo Ziemeļu mežu (to, kas Drūmbriksnis), kad pēkšņi ausis sasniedza dīvaini trokšņi – klaigāšana, nesaprotami brakšķi un klaudzieni – sākumā padomāju, ka cilvēki glābj ledū ielūzušu alni vai kaut ko tādu. Tikai tad, kad, pamazām pietuvojies meža tālākajai malai, Irbīša pļavā, kuras malā lepni stāv luksusa (jo ar stiklotiem logiem) mednieku tornītis, pamanīju raksturīgi pārvietojošās figūras, attapos, ka skaņu avots ir 6-7 jaunieši, kas pa aizsalušu dīķi ar nūjām dzenā gumijas ripu! Bet man likās, ka tie ir pilnīgi lauki! Līdz tuvākajam mazmiestam trīs kilometri! Sajutos kā Selmas Lāgerlēvas romānā apmēram