man jautāja: "diez, kā šķiras hipsteri?" un es tieši redzēju, kā.

tātad, pievakares tumīgais pilsētas gaiss, tvan liepas un darbaļaudis trauc mājup, pusseptiņi.

 
uz bij. kino "Pionieris"/bij. kluba Essential kāpnītēm norisinājās drāma. Šajā tik neiederīgi elektroniski maucīgajā, sintētisko narkotiku pirmsrekonstrukcijas kaļķu balinātajā betona estētikā, aiz kolonnas stāvēja viņš. Viņš, pilsētas hipsteru hipsteris, karaļu karalis, neskaitāmu stārtapu ideju kooautors, ideju talku virzītājs, kopienas koloborators un komunikators, mēmju autors, virālais sīdotājs, žurnāla X tvītotājs, tviterī, feisbukā un instagramā populārais PR (iniciāļi mainīti).
 
Tērpies atbilstoši –  uz androgīnajām oda kājām uzstiepjot šauras, nemainstrīma zīmola melnzilas ūziņas, kuras krauji sagrauj tik novecojošo bībelisko vīrieša- stiprā plēsēja tēlu,  bet sludina absolūtu dzimumu vienlīdzību kā vārdos, tā darbos un nojauc tās nebeidzamās sociālās un mediju konstrukcijas par dzimumu iedalījumu un seksualitātes manifestēšanas lietderību. Sekundārās dzimumpazīmes hipsterīgajā pasaulē patiesi tiek klaji ignorētas (zviedru feministes gavilētu), jo vai katram I Love You vai Illy apmeklētājam nav gadījies no muguras uzsaukt “atvainojiet, jaunkundz, diemžēl, jūsu fiksītis tikko uzkrita man uz kājas",
bet tad pagriežas ūsaina seja ar fotoaparātu smena kaklā un analogi raida  tādu kā niknu skatu?

Jā, ūziņas tātad un rūtains krekls, kuram līdzīgs bija manam tētim 1984 gadā, atceros, pa blatu mazpilsētas unītī pirkts. No Ungārijas. Tagad atkal modē būtu. (Liekas, ka brāļi savos kautiņos saplēsa. Mežoņi!) Rayban brilles arī, ētiski imitētas ādas tašiņa, kā nu bez tās un rokā neiztrūkstošā Costas kafijas papīra turza.  PR ir aizņemts, jauns cilvēks, viņa ikdienas ceļš ved gar birojnīcu, miit, pienu, rawgarden, tad vēl tās ideju talkas, kroudsoursings un kā jau teicu, mūžīgs wifi, tāpēc viņš latte dzer nevis kafejnīcās, bet on the run, kā pie mums saka.

Un viņa.  Apmēram 151 centimetru gara, ģeometriski gan pretskatā, gan profilā izteikti monolīti taisnstūraina meitene ar gariem matiem, kas apsieti ar ādas siksniņu un kumšķīgu rotu virs auss, (neatpazinu zīmolu, bet domāju, ka QuQu), svītrainā bezformas fairtrade kokvilnas krekliņā un protams, ka šaurās ūziņās. Divdesmit divu grādu tveicē, kā vēsta jaunākie pētījumi, var gūt ne vien UV apdegumus, bet arī karstuma dūrienu šūnu kodoliem, tāpēc  nav vērts saīsināt savu mūžu par vairākām dienām gan patērējot produktus, kas nav pirkti ekoveikalā, gan arī, ļaujoties nepārdomātām saules un gaisa vannām vasarā.

Arī viņai bija kafijas turza, ne no Costas gan.  un aifons.  Un pasaulē skumjākās acis un klusā balsī viņa skaļi kliedza uz PR - “BET KO TAS NOZĪMĒ?”

Viņš, viņš neko neatbidēja uzreiz. Mīņājās blakus stilīgajam velosipēdam un meklēja wifi un pareizos vārdus vai heštagu.

- TO ARĪ NOZĪMĒ!
KO?
- JĀ, TĀ IR, viņš teica, UN ES TEVI ARĪ TĀPĒC ATSEKOJU.


viņa aizskrēja. tik ātri, cik vien kedas nes.
raudot un matu ziedam (?) šūpojoties tveicīgajā vējā.  
PR palika uz kāpnēm ar velo vienā rokā un aifonu- otrā.
Lielas asaras lija pār viņas bālajiem vaigiem, man bija bail šo meiteni apskaut, ka nesalaužu atslēgskaulu ar savu smago rokassomiņu, kaut zināms, ka jebkuras šķiršanās tomēr ir nepatīkamas, neliekuļosim sev.

Tā šķiras hipsteri.

Pēc pusstundas es biju savā vingrošanas zālē, nokavēju, tāpēc nokavēju arī tumši zaļās hanteles un bija jāvingro ar violetajām. Diemžēl, tās absolūti nepiestāv pie sviedru lentas, izskatījās pēc "tik ļoti 1995", bet kaut kā jau nomocīju.