dāmas, kuras katru dienu maināt rokassomiņu, pieskaņojot to lūpukrāsai, žaketes atlokam un Noskaņojumam, es nezinu, kā jums tas izdodas.

šorīt nolēmu pārmaiņas pēc paņemt jauno somu, un kas no tā sanāca:
pusceļā attapos, ka nav ne maka, ne dokumentu (palika otrā somā), griezu atpakaļ.
nedaudz vēlāk atausa, ka nav biroja atslēgas (palika otrā somā, citā kabatā), griezu atpakaļ vēlreiz.
tad atcerējos, ka nav roku krēma un lūpu balzāma, tātad visu dienu žūs āda, atpakaļ vairs negriezu.
birojā ierados pusdivpadsmitos, vienos skrēju dziedāt (notis gan bija līdzi, tās ieliku pirmās). tur vismaz kārtīgi izbļāvos, tagad beidzot varētu arī mierīgi pastrādāt.

Es laikam tomēr nekad neiemācīšos dusmoties.
Stundas trīs mēģināju saņemties izlīst no gultas, kamēr mani beidzot izvilka zvans no numura, kas sākas ar +31. Baigi vajadzētu as soon as possible novērst vienu erroru. Īsu brīdi apsvēru, vai pateikt, ka to pavisam mierīgi varēja novērst jau saknē un man tagad nav laika, vai mīļā miera labad tomēr visu izlabot un cerēt, ka tas numurs mani nekad vairs netraucēs. Caur zobiem novilku nu laabi, es apskatīšos, iegāju dušā, uzvārīju kafiju un pārdomāju brokastu programmu, kad telefons atkal ziņoja par jaunu e-pastu. Baigi visu vajadzētu jau pēc 20 minūtēm, ken jū deliver? Apsēdos, 10 minūšu laikā izlaboju erroru un visu nosūtīju, sev zvērot ar šitiem līkročiem nekad vairs nesadarboties.
Pēc pusstundas ienācās jauns e-pasts ar "thank you so much! you're the best!" un manā sejā jau iezagās vārgs smaids. Sak, nebij jau nemaz tik traki, viss ir labs, kas labi beidzas, jābūt iecietīgiem pret mazāk apdāvinātajiem utt.
Reizēm es reāli apskaužu tos, kas spēj iecirsties vienā pozā un vairs nekustēt ne pa kam. (Nu labi, vispār jau es arī varu, bet tur vajag ļoooooti daudz, lai mani līdz tam novestu).

Sen neesmu te jūsmojusi par franču darba stilu un organizatoriskajām spējām, taču nupat ir atkal ienācies materiāls, turklāt Ar Morāli.
Kaut kā bij salicies nezināmas izcelsmes iespaids, ka holandieši, tie jau nu gan ir lietišķi un advancēti ļaudis, tīrais prieks būtu ar tādiem strādāt - lieki nemuld riņķī un apkārt, dara to, kas ir jādara, turklāt savlaicīgi, un neiztaisās par napoleoniem bonapartiem vai marijām antuanetēm.
Kā gadījies, kā ne, uzkrita man vienlaicīgi divi prodžekti - viens ar frančiem un viens ar holandiešiem. Un ziniet ko. Tie dači man jau otrajā dienā ir noēduši visu tolerances limitu, un es vairs nezinu, kā man tagad būt. Ņemties, kaut ko vēl censties skaidrot un cerēt, ka kādreiz tur kāds arī atbildēs uz e-pastiem, vai uzlikt viņiem ignore un pasūtīt pie velna.
Toties franči tagad ir mīļumiņi, tur viss smuki kā pa diedziņu bīdās. M. četru stundu laikā paspējis man jau uzrakstīt trīs e-pastus un vienreiz piezvanīt, turklāt viss par ģēlu. Vairāk tādus M.!

Šodiena sākās daudzsološi. Pastkastē, turklāt ne kādā ne e-kastē, bet tajā, kas piemontēta pie mājas, iekrita, nē, nekas pat nekrita, pastniece vienkārši piebungāja pie loga un man personīgi izsniedza pastkarti, kurai vienā pusē uz tuksnesīga fona rotājas Kafkas citāts ("Wege entstehen dadurch, dass man sie geht"), bet otrā - ielūgums uz Berlīni.
Man patīk šis gads. 2011.te vēl var rīstīties, bet ilgi viņam neviens to vairs neļaus. Un arī Berlīnei būs būt!

Labvakar, ēterā raidījums "Kā dzīvot tālāk", 2011. gada piedāvājums.
Nerakstīšu šogad nekādu atskaiti, lai tas gads iet ar mieru tāpat (jā, es vairs nevaru sagaidīt).
Kaut gan, ja tā pēc oficiālajiem parametriem, tad gadam jau neko nevar pārmest - neviens nav nomiris, nekādas citas globālas vai neārstējamas likstas arī nav skārušas, ir vairāki skaisti un priecīgi notikumi, šis tas arī paveikts un padarīts, bet citādi uz beigām viss šķiet aizgājis kaut kādās nepareizās sliedēs un sāk jau pamatīgi apnikt.
Mazliet vēl jāpastrādā, jāsašuj karnevāla kostīms un tad jau jāpārinstalējas uz kādu advancētāku programmatūru un jācenšas nākamgad atkal atmest lieko un visu pārējo turpināt citā līmenī. Cheers!

Dienas prieciņš no Google - ierakstīt meklētājā "let it snow" un skatīties rezultātus.
I like!

Ciba mani nemīl. Tikko sacerēju, manuprāt, brīnišķīgu un dzīvi apliecinošu ierakstu, kas postingā aizgāja kosmosā un šeit atstāja vien tukšu lapu.
Neko darīt, kas zudis - zudis, to neatsaukt vairs.

Ceturtdien lidmašīnā lasīju Forbes rakstu par Stīvu Dž. un nodomāju, ka kaut kad jāpaskatās viņa video.
Tajā pašā pēcpusdienā gāju pa Rīdžentstrītu, kur pie ābolu veikala pavērās sirdi kustinošs skats - ziedi un aizkostu ābolu klājiens. Izrādās, S.Dž. tikmēr devies ābolus novākt citur.
Lai viņam arī tur laba raža.

Bet turpinot par the french, they're so funny - franču pseidofeministes atradušas jaunu cepeti un tagad uzstāj, ka nevienai daiļavai turpmāk vairs nebūs būt madmuazeļ bet tikai un vienīgi madam.
Štrunts ar tām p-feministēm, bet man patika, ka "argumenti" tiek servēti "tas ir iespējams tikai pie mums" mērcē (kaut ko neatgādina, m?). Toties latvju bāleliņi tagad var lepni izslieties savos vadmalu svārkos un rādīt tiem šovinistiskajiem frančiem ar kaulainu pirkstu - bet mums gan, mums jau no laika gala ir ij jaunskungi, ij jaunkundzes, vo!

Toties šodien gadījās šāds, lūk, moments.

Apmeklēju valsts iestādi un, noskaidrojusi, ka man vajadzīgs 125. kab. 1. stāvā, pasperos garām telpai, kura jau aizdomīgi izskatījās pēc tā, ko man vajag, un droši, ne uz mirkli nepiebremzējot uzņemto kursu, dodos augšā pa trepēm. Divsimtie numuri nedaudz gan mulsina, taču ne jau tik ļoti, lai pie viņiem īpaši kavētos. Nu un tālāk jūs jau varat iedomāties aptuveni šādu dialogu:
- Kur te ir 125. kab.?
- 1. stāvā.
- Bet es jau esmu pirmajā stāvā!
- Nē, šis ir otrais, pirmais stāvs ir lejā.
Nokāpu lejā, tur bija, jā.

Interesanti, kā valoda ieaužas kaut kādās neapzinātās struktūrās un izraisa dīvainus refleksus. Pirms kādām nedēļām Ķengaragā vēroju tantuku, kas, lieki apkārt neskatoties, taisījās durt pāri Maskavas ielai neatļautā vietā, un gandrīz rāvu viņu malā ar kliedzienu "Mais qu'est-ce que vous faites là, attendez!". Tagad gandrīz vai žēl, ka laikus attapos, kur atrodos, būtu interesanti pavērot tantuka reakciju.
Kaut kad vēlāk uzrakstu "viens viens" un nama sienas Barona ielā lasīju kā darbības vārdu "venir" vienskaitļa pirmajā personā un uzkāros tikai pie "pieci". Bet tā nav tikai franču valoda, nupat frendlistē vārdu "malace" izlasīju angliski un kādu sekundi apsvēru, kas ar to varētu būt domāts.
Un nē, es neesmu no tiem, kas svešatnē sāk aizmirst vārdus un latviski runā ar akcentu. Joprojām brīvi spēju pārslēgties starp valodām un latviski izsakos labāk nekā visi mani Latvijā dzīvojošie radi (viskrutākā ir tante V., D-pils universitātes pasniedzēja, kura katrā teikumā iemet kādu vārdu vāciski, sak', kā nu to sauc, bet laikam tas vien, ka viņa vispār runā latviski, jau ir apsveicami).

Nupat nopietni tika apdraudēta rītdienas ballīte, jo kasiere, paskatījusies uz manām vīna pudelēm, iedomājās pajautāt dokumentus. Savos teju 30 uzreiz pat neattapu, par kādiem dokumentiem ir runa, un paguvu noraustīties par sev nepiederošas rimi kartes izmantošanu, kamēr kasiere laipni apskaidroja, ka "jūs - jauna meitene, jums reku vīns".
Lol, ne lol, bet dokumentiņš, par laimi, atradās un ballīte tātad ir glābta. Tos dokumentus, dārgie trauki, gan nēsājiet tuvu pie sirds līdz 100 gadu vecumam. Kas zina, cik ilgi vēl noderēs.

Šodienu atkal pavadu ar jaunēkli, kurš reiz gribēja mani precēt. Biju domājusi, ka nu jau būšu kļuvusi gana veca un arī senās vēlmes jau būs aizmirstas, taču šorīt, ieraudzījis mani, jaunais cilvēks kā iemiets apstājās gaitenī un izdvesa vārgu "atceries mani?". Atbildēju, ka, protams, un no tā brīža man atkal kāds bez pārtraukuma spindz apkārt, bārsta komplimentus, piedāvā ābolus, prasās spēlēties, lasīt pasakas un iet pastaigāt un visādi citādi aizpilda manu laiku, jo arī šo ierakstu es rakstu jau apmēram pusstundu.
Teikšu jums, kā ir, kādu brīdi jau to visu var paciest un savā ziņā ir pat interesanti, bet kā dzīvo un pa kuru laiku kaut ko dara tie, kam šādi subjekti mājsaimniecībā ir ieviesti pastāvīgi, to es tomēr nespēju saprast.

Katru reizi, kad kaut kur izlasu, kā gan nepārprotami jukuši, gan it kā sakarīgi cilvēki bārsta apgalvojumus, kuri parasti sākas ar "tikai Latvijā" un, kā likums, izteikti kontekstā ar "viss is slikti, nekad te nekā nav bijis un nebūs", pie viena norādot, ka citur gan zāle ir zaļa jo zaļa, piena upes gar ķīseļa krastiem plūst un vispār viss kā pie cilvēkiem, sāku rakstīt kaut kādus komentārus, taču tūlīt pat arī iekožu mēlē un izdzēšu. Nafig man laiku tērēt un savu karmu bojāt.

Tak rau, šovakar nevaru nepadalīties ar kārtējo piemēru iz dzīves par to, cik vienkārši un pārdomāti viss notiek sapņu zemē Francijā.
Nupat ielogojos savā franču kontā, lai pārskaitītu naudu no sava konta uz citu. Tiem, kas iedomājas, ka tam pietiek ar saņēmēja rekvizītiem, paskaidroju, ka tur katrs jauns saņēmēja konts vispirms ir "jāpievieno". Līdz šim to varēja izdarīt ievadot rekvizītus un tos apstiprinot ar slepeno kodu, kas nosūtīts uz mobilo. Pāris dienu laikā jaunais konts parādījās i-bankā un beidzot bij gatavs saņemt naudu. Šovakar atklāju, ka franču baņķieri ir gājuši līdzi laikam un apdeitojuši sistēmu, kā rezultātā nekādus kodus es vairs saņemt nevaru un, lai pievienotu kontu, man internetā ir jāievada saņēmēja rekvizīti, jāizdrukā pieprasījums un PA PASTU jānosūta bankai. Tie, kam bieži nākas skaitīt naudu uz dažādiem kontiem (katru reizi citiem) var iedomāties, cik ērti, brīnišķi un atbilstoši laikmeta garam tas ir.

Ja kādam ir idejas, kāpēc šādos apstākļos vēl būtu jāizmanto internetbanka, lūdzu tās darīt man zināmas līdz rītvakaram, pirms vēl esmu nosūtījusi bankai indīgu vēstuli ar prasību manu kontu slēgt un visu tajā esošo naudu pārskaitīt uz Latviju kopā ar paskaidrojumiem par to, kā pārskaitījumi notiek Normālā Valstī. Būtu pārskaitījusi pati, bet arī Latvijas konts, hohohō, ir 'jāpievieno'.
(Vēstule man, ja kas, jau ir gatava, bet praktiskā budisma ietvaros es tagad cenšos piedomāt arī pie tā, lai afekta stāvokļos rakstītie meili nenonāktu pie nosūtītajiem pārlieku ātri. Omm.)

Z_baļi jau ar to hipsterismu. Ja varētu iekasēt santīmu par katru reizi, kad līdz manām ausīm/acīm nonāk h-vārds (jebkādā kontekstā), droši vien tagad jau varētu kā Knaps Makdaks naudiņā plunčāties. Gaidu, kad kāds izdomās tehnoloģiju, kā filtrēt apnikušu vārdu percepciju un aizstāt tos ar interesantākiem, piemēram, plānslāņa hromatogrāfija vai β-sitosterols.

Ir forši, ka vakaros var klausīties, kā sirsina sirseņi, un dienās - putnu klaigas, nevis kaimiņu bļaustīšanos. Un ūdensroze dārzā arī jau zied.

Tomēr sasodīti gribas uz Editors. Un Royksopp arī gribas, bet Salacgrīva galīgi nav pa ceļam. Atliek vai nu steidzami mainīt plānus, vai braukt pie viņiem citur.

Darbi gandrīz apdarīti un tūlīt jau brīvdienas. Varbūt jūlijs tomēr nepaies nemanīts.

Tā, sākās.
Ja Tur es nevarēju vien aizmirst, cik ļoti es neesmu vietējā, kad ir kārtojamas lietas un risināmas problēmas - cik gan bieži es šo gadu laikā neesmu lamāta par "Optimisti" aiz manām naivajām iedomām, ka kaut ko (jebko) var tā vienkārši ņemt un nokārtot, nevaidot, cik tas ir sarežģīti un kā nu tagad būt.
Tas, ka draudziņi velk uz zoba par to, kā es esmu pārfrancūzējusies, tas sīkums, turklāt pašiem dikti jau nu patīk.
Bet Tagad. Vakar sastādīju līgumu, kuru gada laikā neviens cits tā arī nav spējis kaut par vārdu pabīdīt uz priekšu. Lūdzu piezvanīt klientam un sarunāt tikšanos, īpaši pieteicu, ka man vajag viņa pases kopiju. Nupat saņēmu ziņu, ka klients tūlīt būšot klāt. Par pasi, protams, neviens nav pat ieminējies, līgums izdrukāts arī nav, bet tas jau nekas, es varēšot to līgumu viņam "parādīt kompītī".
Un tai brīdī man iestājās AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA, es metu rokas pa gaisu kā tāda franču madāma un kliedzu, ka Tātačutasnenotiek, un es vairs nezinu, kā man tagad būt.

Bija jau piemirsies, ka sestdienas dienā iet ārā no mājas nav prāta darbs, kur nu vēl pašā tūrisma sezonas plaukumā. Ne ielām var cauri iziet, ne kur piesēst, mierīgi kafiju iedzert.
Šodien vēl, izrādās, praids. No rīta jau nobrīnījos, ka visas rajona kafijotavas pēkšņi tinušās varavīkšņu karogos, vēlāk iedomājos iet palasīt Klārksonu L. dārzā. Jau uz tilta pretī sāka nākt ērmoti ļaudis, nedaudz vēlāk arī atklājās, no kurienes viņi nāk - Sanmišela bulvāris ciet, jo tur notiek svinīgā parāde. Tas nekas, Klārksonu var lasīt arī citur un uz to dārzu man nemaz tik ļoti negribējās. Toties visā tajā parādes burzmā man pretī pēkšņi iznira pazīstams, mēreni nodzerts purns. Kamēr domāju, vai jāsveicina, prātā pārliekot metro diedelētāju un univera gaiteņos redzētās sejas, viņš jau atkal bij pazudis pūlī, un man atausa, ka tas taču Velbeks.

1993. gadā akurāt šajā datumā sēdēju Rīgas starptautiskajā lidostā, pinu vainadziņu un raudāju gaužas asaras, jo man teica, ka Anglijā Jāņus nesvinot. Jau tajā pašā vakarā izrādījas, ka tiešām nesvin, un tas likās neiedomājami traģiski.
Šovakar secināju, ka pēdējoreiz Jāņus svinēju, šķiet, pirms gadiem pieciem, un, lasot kā jūs tur taisāties līgoties, aptuveni sāku iedomāties, kā jūtas vietējie, kad viņiem stāstu par latviešu tradīcijām. Vēl pirms pāris gadiem, sēžot Sēnas krastā un baudot vīnu visai internacionālā kompānijā, sirdī klusi smeldza par 'nepareizajiem' Jāņiem. Citgad sēdēju savās četrās sienās, sūcu kaut kādu sidru (alus man negaršo) un nostalģiski piedziedāju Ainaram Mielavam.
Šogad - nebūtu viens otrs iedzimis 23. jūnijā un nepienāktu man pāris auto-reply meili par 'Latvian national holidays', droši vien pat neatcerētos. Parasts darbdienas vakars un rīt - parasta piektdiena. Īstie Jāņi tik un tā ir tikai Latvijā un svešumā nav ko ar surogātiem ākstīties un nostalģijā grimt.
Jānoskatās vēl viena Mad Men sērija un tad gulēt! (visu vasariņu, zinu, zinu)

Ņemot vērā neesošo interesi par manu viedokli Valda revolūcijas sakarā, tomēr izteikšos es ar.
Būtu es īstena latviete, varētu arī paust neizpratni un nīgni kurnēt par pasākuma bezjēdzīgumu, ja reiz paradīze dievzemītē tāpat uzreiz neiestāsies, gan jau visi drīz samainīsies ar krēsliņiem un sēdēs vien atkal tālāk, lieki tik izšķiesta nauda un vispār Valda Patiesie Motīvi tāpat jau visiem ir skaidri.
Taču es dzīvoju valstī, kur dažāda mēroga revolucionārā gara izpausmes ir ikdiena (un līdz ar to diezgan jau garlaicīgas bieži vien), latviskais maindsets pa gadiem stipri deformējies, un, protams, arī man ir Viedoklis:
Lai arī labāk droši vien jau ka nepaliks un varbūt pat būs sliktāk, fakts ir tāds, ka vadzis lūst tad, kad viņš lūst, kas, kā likums, parasti ir nelaikā. Un reizēm vienkārši ir jādara tas, kas ir jādara, pat ja jēgas no tā šķietami nav nekādas - tīri precedenta un vispārējās kultūras labad.
Manis pēc ārkārtas vēlēšanas var arī neko nemainīt - Valdis ir nodevis pa bundžām, un tas ir svarīgi.
A kas būs tālāk, to redzēsim.

Izviņiķe par pārsaldināto pozitīvisma kampaņu, bet man ir pilnīgs wiiii par to, cik mani draudziņi ir forši, pilnīgi gribas to uz visiem tēkrekliem sadrukāt un internetos izspamot, lai visa pasaule to redz un brīnās, cik veikli kalns pie Muhameda nāk. Tikko kā viena delegācija aizvadīta, tā jau nākamā klaudzina pie durvīm, un tas jau nekas, ka dedlaini svilst zilās liesmās un, kamēr nekas nesvila, tikmēr neviens ij tuvumā neklaudzināja, bet nu, dedlainus jau kapā nepaņemsi, ja, vīnam būs līt un dzīrēm turpināties, patiesi, patiesi es jums saku.

Astoņos no rīta, kad uz ielas jau dūca tīrītājmašīnas un sāka klaudzēt kaimiņu durvis, es lepni piebeidzu translējamo materiālu un, apziņas "I did it" spārnota, domāju, ko bi vēl tādu padarīt - veļu izmazgāt, profesionāli izglītoties vai ķerties pie aiz skapja aizkritušajiem tudū listes elementiem ar vienoto tagu "gan jau kaut kad". Taču negaidīti ierunājās apzinīgā pilsoņa balss, kuras iespaidā aizsūtīju vien sevi gulēt. Trīsarpus stundas vēlāk pamodos ierastajā laikā un kas no tā sanāca? Intensīvas darbības izraisītais apziņas stāvoklis bij laupīts un zudis, tā vietā mani bij sagrābusi un kratīja drebelīga roka, vēderā iemeties dūrējs un galva vispār griezās kaut kur ne tur un kaut kā ne tā. Trīcošiem pirkstiem jau ievadīju internetos vārdu savienojumu "mirstamā kleita" un, pavei, ko man tur piedāvā. Īpaši nozīmīgā brīdī var uzcirsties, piemēram. ( šādi ) - vai pat ( šādi ). Vispār, ja jau tā, tad kāpēc gan nemirt, ne.

frendlistes komentos diskutējot par rakstību svešvalodās un to, kā pieķert nenatīvos spīkerus, iegāju azartā un sameklēju piemēru.
tārkie traukki, uzminiet nu, kas tas ir?

nan tkt greg tu peux mle prendre c bon
o fet fé moi de la pub pr kil maccepte di lui ke ct moi sur msn

( klik tu sī ze ānsver )

Šausmīgi interesanti lasīt tās jūsu atmiņas, mazliet pat, jāatzīst, skauž.
Es pirms 20 gadiem gāju 1. klasē, uz skolu pēkšņi vairs nebija jāiet, taču biju vēl pārāk sīka, lai par to tā pa īstam priecātos. Atceros, kā visi sēdēja ieurbušies televizōrā, un negaidītajās brīvdienās jautās kaut kas baiss. Kad man prasīja, vai brauksim skatīties barikādes (demokrātija, dēmit, būtu labāk vienkārši aizveduši), nobijos un paliku neko neredzējusi, jo man likās, ka vārds "barikādes" (paklausieties, kā tas skan) apzīmē visas pasaules šausmas un nekā briesmīgāka vairs nevar būt . Lūk, valodas spēks un vārda iedarbība.

Beidzot vairs nelīst, salādēju telefonā mūziku un izgāju svētdienīgā pastaigā gar upi, kas sakāpusi vēl neredzēti augstu, un tad lēnā garā atpakaļ caur latīņu kvartāla līkumotajām ielām. Pusceļā apstājos uz Mākslu tilta un, ausīs skanot grieķu meldijām, skatījos, kā duļķaini mutuļo upe, samiedzu saulē acis un ļāvu, lai vējš izsvēpē nedomas.
Ārā +12, spīd saule, un gaisā smaržo pavasars.

Vot dožiļis jeb ko es vakar uzzināju:
man krievu valodā esot franciskas intonācijas un viegli uzsvari uz pēdējo zilbi (pati nedzirdu). Jācer, ka vismaz ar latv.val. joprojām viss ir kārtībā un drīz nesākšu izklausīties kā no tsoro'ntsō.

Tagad gan pietiks dzīrot, jāsaved kārtībā ligzda, kas mani pēdējo nedēļu laikā ir redzējusi vidēji 2 stundas dienā, jāsaraksta viš- un tudūlisti šimgadam, jāpārstartējas un jāķeras pie lietas. Avosj kaut kas sanāk.

Pirms gada, ne uz ko īpaši necerot, rakstīju, lūk, ko.
Tagad varu teikt, ka priecāties man pērn ir izdevies kā nekad un vienīgais, par ko žēl, ir tas, ka to pašu nesapratu jau daudz agrāk.
Esiet priecīgi arī jūs, mani dārgie draugi. Laimīgu visiem jauno!

Pamostos, atveru aizkarus, a ārā snieg. Un tā smuki snieg, nevis tur kaut kādas pāris pūkas, kas izšķīst jau gaisā, bet īsts sniegs. Visi jumti balti, un viņš tik snieg.
Pazīme, ka esmu kļuvusi par vietējo - man nav ziemas zābaku, tātad vēl vismaz kādu brīdi vazāšos apkārt kurpēs. Mēteļa arī nav, bet kamēr temperatūra turas knapi zem nulles, to vēl var paciest.
Pazīme, ka ne velna neesmu kļuvusi par vietējo - ārā snieg un tas ir fooorši! It kā vajadzētu sūdzēties un žēloties, a man prieciņš. (Nu, tas ir, kamēr vēl sēžu iekštelpās un nav pa to sniegu kurpēs jābrien).
Bet tas nekas, uzrakstīšu pēc tam ōpusu "Ar špiļkām un čībām parīzes sniegos", un kalniete varēs iet stūrītī raudāt.

je ne suis pas gênée
j'ai un esprit troublé
donne-moi un peu de temps
ça passera par le vent
je veux être seule
reste-là, toi ta gueule
je ne peux pas me calmer
laisse-moi tempêter

c'est la manie

Nekas tā neveicina tikumisko stāju un darbasparu kā iepriekšējās nakts uzdzīve. Šorīt nogulēju solīto branču pie Žu, pamodos ap vieniem, kad zvanīja Agi un dvesa klausulē Ak dies, ko mēs vakar darījām? Un ne jau nu tāpēc, ka neatcerētos, bet tāpēc, ka atceras pārāk labi, khe-khe. Neviens cits gan, par laimi, nezvanīja (tas tajā pašā un iedoto numuru kontekstā).
A tā - neko īpašu jau mēs nedarījām, tikai aizgājām uz krodziņu, satikām visādus ļaužus un pēc tam, kā gadījies, kā ne, nonācām Sanžermēna latino klubā, jo pusnaktī, kad krogu slēdz ciet, mājās iet ir nepieklājīgi. Tur, starp citu, ir forši - akurāt tik forši, ka vietas ir gaužām maz un līdzi skābekļa balōns jānēsā, bet mūzika gan brīnišķa, tās dēļ būs vien jāiet atkal.
Toties šodien nekas mani nenovedīs no ceļa. Sēžu ierakusies neurolōģijas enciklopēdijās, antolōģijās un monogrāfijās, dzenāju pa internetu visādus hormōnus, agōnistus un antagōnistus trejās valodās un domāju, kamdēļ gan es nestudēju medicīnu, cik nenormāli interesanti tas ira. Lai dzīvo zinātne un darbs!

Viņdien atkal zvanīja Agi, pie Mikaēla būšot ballīte, ko pats esot notagojis par crap party. Ēēē, interesanti, bet nu labi, ejam! Satiekamies pie ōperas, Agi uzreiz atzīst, ka nav paņēmusi adresi un Mikaēla tel.num. viņai arī nav, varētu ieskriet turpat blakus darbā sameklēt ēpastos, bet nav ko laiku tērēt, braucam labāk uzreiz, viņa to vietu apskatījusies gūglī un ( zinot )