Laimi jau nekaļ ar rokām, kājām vai nierēm. :) Tikai no cilvēka paša, no viņa rakstura, personības un pieejas lietām, ir atkarīgs tas, vai un kādi cilvēki būs viņam blakus. Saprast, ka pats esi savas laimes kalējs, nenozīmē nenovērtēt tos, kas ir līdzās, bet nav labi tad, ja cilvēks iestrēgst upura lomā un jūtas, ka viņa dzīve, laime, prieks utt. ir atkarīgi tikai no citiem. Varbūt izņēmums ir cilvēki ar garīgu atpalicību, bet, es domāju - pieņemt tādu ideju nozīmētu viņus uzskatīt par dārzeņiem - kas viņi nepavisam nav. Vienkārši cilvēkam, kurš nezina, kāda no iekšpuses ir sajūta, nevar būt arī skaidrs, kādi ir tie laimes kalšanas instrumenti tādā gadījumā, tomēr man patiešām liekas ciniski pieņemt, ka tādu nav vispār - ka sajūtā ir Tikai atkarība no citiem.

hm, man liekas, tomēr "katrs pats savas laimes kalējs" =/= "visu pats".

vienmēr esmu domājusi, ka tas vairāk ir par tādu skatu uz dzīvi, attieksmi pret iespējām un tiem citiem, kas var palīdzēt vai traucēt laimi kalt. tb, vai uzskati, ka dzīvei/citiem ir pienākums tev laimi piespēlēt, vai arī, ka jāiegulda tajā tas, ko/kā/cik vari - un arī apkārtējo iesaistīšana, palīdzības meklēšana arī ir normāls veids, kā ieguldīt pūles, "kalt" to laimi

+

es varbūt pat ietu tālāk un teiktu, ka no cilvēka "paša" vispār nekas nav atkarīgs. cilvēks neizvēlas ne to, kur piedzimt (un vai vispār piedzimt :o), daba nevienojās ar viņu ne par valsti, ne par ģimeni - tai pat laikā idejas, ko viņš iegūst, viņa uzskati, domas ir atkarīgi no vides, kurā cilvēks atrodas un izglītības, ko viņš ir saņēmis, viņa vēlmes, kaislības, emocijas ir atkarīgas no viņa temperamenta, kuru viņš nav sev izvēlējies. Visu mūžu mūsu darbības un vēlmes nosaka vide, ieradumi, nodarbošanās - vardu sakot, milzumdaudz visādu faktoru, kas nav cilvēka "paša" kontrolē.

protams, tā izjūta, ka pats esi "savas laimes kalējs" cilvēkam var būt pārliecinoša un viņš to spēj arī labi pamatot, bet es, savukārt, jūtu, ka "lietas notiek", nevis, ka "es lieku tām notikt".

es nesaprotu, kāpēc vajadzētu vienādot faktu, ka lielākākā daļa apstākļu un citu dzīves elementu nav mūsu kontrolē, ar tik kategorisku uzstādījumu, ka no cilvēka paša nekas nav atkarīgs?
tā ietekme jau ir abpusēja, tieši tāpat, kā pasaule, kurā piedzimsti, ietekmē tevi, tāpat tu ietekmē pasauli, kurā esi piedzimis. protams, ka neviens nevar līdz galam izrauties no sava konteksta, bet, jo vairāk tu to apzinies, reflektē par to, kādas lietas un kādos veidos tevi ietekmē, jo vairāk tev paveras iespējas kaut ko ar to iesākt, realizēt savu aģentūru.

tb es teiktu, ka nav tā, ka lietas pašas no sevis notiek, un nav arī tā, ka es lieku lietām notikt, tā notikšana/likšana notikt ir komplementāri procesi, un reālā situācija rodas no visu iesaistīto aģentu kop(ne)darbošanās. nekas nav 100% atkarīgs no manis, bet tas nenozīmē, ka no manis atkarīgs nav nekas.

es taču drīkstu domāt savādāk, nekā tu? :)

protams! mans komentārs galīgi nebija domāts kā kaut kāds "OMG KĀ TĀ VAR DOMĀT YOU SO WRONG!!!11oneone", mani vienkārši patiešām ārkārtīgi interesē, kā Tu no tā, ka ir daudzas neietekmējamas lietas, nonāc līdz 'vispār nekas nav atkarīgs no paša', izmetu savu reasoning, lai būtu redzams, ko/kā es par šitām lietām saprotu/domāju, tb, lai būtu pieejami kkādi punkti, kur varētu atrast, kā argumentācija aiziet citos virzienos

tas, ka ietekme ir apbusēja, man šķiet saprātīgs uzskats un es negribu to apstrīdēt, lai arī mani ieskati šajā ziņā būtu radikālāki.

manuprāt, patiesības, kurām mēs ticam, pamatos ir intuitīvas un tad vēlāk mēs attiecīgi piemeklējam vai atzīstam tieši tos argumentus, kuri ar šo izjūtu saskan. varbūt tie argumenti, kuri man šķiet pārliecinoši, citiem tādi nebūt nešķitīs un otrādi. es uzskatu, ka brīvā griba ir ilūzija, ka viss ir determinēts. tur varbūt pie "vainas" ir visādi mīti, mūžīgā atgriešanās & tml, dažādu auoru darbi un, protams, personiskās izjūtas. varu te pielikt (kā vienu no atbildēm uz KĀPĒC) klāt šo video http://www.youtube.com/watch?v=N6S9OidmNZM (tas kkad jau bija manā žurnālī), tur gan atkal var interpretēt katrs pēc saviem ieskatiem.

paldies, interesanti! respektēju, lai gan, protams, kā jau no iepriekšējā komentāra skaidrs, nepiekrītu. ^^

un labs videō, kaut kā biju tad iepriekš palaidusi garām, forša viela pārdomām.

Sacc, piedāvā domu eksperimentu, kurā būtu iespējams pierādīt, ka cilvēkam ir brīva griba.

Man ir sajūta, ka „pats savas laimes kalējs” lielā mērā nozīmē tieši pamanīt un novērtēt, ka tev līdzās ir cilvēki, kuri var tev palīdzēt, un mācīties ļaut sev palīdzēt (kas, starp citu, ir diezgan grūti). Un tieši tāpat saprast, kuri ir tie cilvēki, kuri ne tikai neplīdz „to laimi kalt”, bet dara visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Cilvēks nedzīvo pasaulē viens pats, viņš visu laiku ir mijiedarbībā ar citiem un vidi, un tīri praktiski (protams, kurš vairāk, kurš mazāk), bet cilvēks viens pats ļoti maz var izdarīt. Noteikti mazāk, nekā gribētos. Bet, kas attiecas uz lēmumiem, brīvību un izvēli, kas visas ir iekšējas lietas –arī pie tā visa nonākt cilvēkam parasti ir jāpalīdz, bet „spert soļus”, manuprāt, var tikai cilvēks pats. Es vismaz šo teicienu saprotu kaut kā tā (ne gluži tik tieši).

Man šķiet, ka reizēm tieši galēja atkarības situācija ļauj nonākt līdz atbildībai un izvēlei, jo tu kādu laiku nenormāli iecepies par savu atkarīgumu, tad ieslēdzas kas tāds kā pašslagābāšanās instinkts, kas liek apjaust "ja es tā turpināšu iecepties un pārdzīvot, es sajukšu prātā", un tad var iestāties nosacīts miers kā "ok, es neko nevaru izmainīt praktiski, tad es padomāšu par lietām, ko es varu izmainīt, un nopietni padomasu par to, KĀ es nonācu šajos sūdos”. (protams, tā var arī nebūt, cik cilvēku, tik pieredžeu), bet iespējas ir visādas.

nē, nu skaidra lieta, ka "spert soļus" vajadzēs tikai pašam. un ka vispār tā laimes kalšana ir 50/50 pasākums ar citu cilvēku iesaistīšanos. es vakar to rakstot, vairāk domāju par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, smagām veselības problēmām - tādos gadījumos laimes kalšana ir ĻOTI atkarīga no citiem.

mjā,varbūt es pārāk tieši uztveru to teicienu.

Par tām veselības problēmām - nemaz ne tik ļoti kā varētu likties. Man liekas, tāpēc ir vareni (es agrāk nekad par to nebiju iedomājusies), ka ir pilns internets ar visādiem stāstiem par to, kā dzīvo cilvēki ar smagām veselības problēmām, kad es biju pavisam nesen diagnosticēta, man tas ārkārtīgi palīdzēja, jo pirmā sajūta, protams, ir "dzīve tagad beidzas, es vairs neko nevarēšu, labāk būtu nomirt". Un tad tu paskaties apkārt un saproti, kādos absurdos priekšstatos tu patiesībā dzīvo.
Un, protams, stāsti un dzīves atšķiras, bet es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka tas, cik veiksmīgi cilvēks ir spējīgs adaptēties, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā viņš spēj akceptēt to, kas ar viņu ir noticis (un tas ir ārkārtīgi individuāli).
Vēl, protams, vide, sabiedrības attieksme, reālās iespējas, kaut vai finansiāli, un Latvija šajā ziņā diezgan ļoti sūkā. Bet principā, man šķiet, ka šobrīd ir diezgan maz “smagu” veselības problēmu, kuras ikdienā nevarētu dīlot, dzīvojot as independent as possible.

Kaut arī man ir vajadzīga praktiska palīdzība no citiem cilvēkiem, es nekad dzīvē neesmu jutusies tik brīva un neatkarīga kā šobrīd. Un, protams, es nekad nevarēšu izdarīt pati "visu", jo tas objektīvi nav iespējams, bet arī manas prasmes dīlot praktiskas lietas pieaugs, ar laiku es spēšu arī daudzas no tām lietām, ar kurām es šobrīd netieku galā, izdarīt pati, jo, ja tu ej un dzīvo, un sagaidi no sevis visu to pašu, ko sagaidītu no vesela cilvēka, tu atrodi veidus, kā darīt lietas, cilvēkam bez tā, kā viņam nav, ir arī citas maņas, ķermeņa daļas, un tās var trenēt (ja maņas nelieto, tās atrofējas, protams).
Reizēm man cilvēki pajautā "un kā tu grasies tikt galā ar tādu vai šitādu situāciju?", vai es pati sev to pajautāju, un man nav uz to atbildes, vai arī ir "es pati netikšu galā", bet mēs visi tiekam konfrontēti ar šādām situācijām, arī "veseliem" cilvēkiem ir problēmas, kuras viņi bez citu palīdzības nespēj atrisināt. Piemēram, man ir nenormāli grūti noķert vajadzīgo sab. transportu, un es vienmēr, stāvot pieturā, izjūtu milzīgu stresu, un reizēm es tos transportus palaižu garām, bet tas nenozīmē, ka "veselā" cilvēka dzīvē nav nozīmīguma ziņā analogu problēmu, tās vienkārši ir citās dzīves jomās. Bet ne es, ne "veselais" cilvēks tāpēc nelienam alā, mēs turpinām dzīvot, turpinām menedžēt savu ikdienu, reizēm veiksmīgāk, reizēm mazāk veiksmīgi.

drīkst pavaicāt, ar ko tieši tevi diagnosticēja? ja gribi, protams, atbildēt.

es par tām veselības problēmām iedomājos, jo pēdējā laikā tieši radiniekiem nācies ar to saskarties, pašai *nospļaujas pār plecu* nekas nopietns vēl nav bijis. un skatoties, kāda ir sabiedrības attieksme pret vēžiniekiem un kā pats slimnieks ar to cīnās, radās arī šitās pārdomas par lielo laimes kalšanu, kad dzīve piespēlē kaut ko Tādu.

precīzos medicīnoskos terminos es nevaru iebraukt, man brīžiem liekas, ka ārsti rausta plecus pie diagnozes formulēšanas kādos papīros, bet nu man tur ir galīgi sabrukusi acu struktūra, vārdu sakot, es esmu zaudējusi ļoti daudz no savas redzes ļoti īsā laikā. Man šajā visā pašlaik visgrūtākais ir, ka nav iespējams prognozēt, vai tas vēl progresēs un, ja, tad cik strauji. Es ceru, ka tā nebūs, bet principā es grasos paralēli citām lietām, ko es dzīvē daru, meklēt/apgūt veidus, kā dzīvot, gadījumā, ja zaudētu redzi pavisam, nu tur mācīties brailu un taml. Jo es vairs negribu piedzīvot to briesmīgo “tagad viss” sajūtu, jo tas jau tāpat ir pietiekami smagi un frustrējoši, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai sev palīdzētu.

Sabiedrības attieksme pie mums ir ļoti bēdīga, bet lielā mērā tāpēc, ka sabiedrība ir neizglītota, un tas ir grūti, tāpēc, ka gribas jau būt gatavā situācijā, kurā visi tevi atbalsta un uzskata, ka tas ir pilnīgi normāli, ka tu dari visu to pašu, ko pārējie, nevis, ka ir visi šitie “āāā, tu vispār bez citu palīdzības spēj pārvietoties” un tamlīdzīga huiņa tā vietā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar dažāda veida disabilities draudzīgas vides. Bet nu – atliek tikai runāt, runāt, un runāt, citu opciju jau nav. Un vienk. ignorēt cilvēkus, kam atklātība par šīm tēmām nav OK.