Laimi jau nekaļ ar rokām, kājām vai nierēm. :) Tikai no cilvēka paša, no viņa rakstura, personības un pieejas lietām, ir atkarīgs tas, vai un kādi cilvēki būs viņam blakus. Saprast, ka pats esi savas laimes kalējs, nenozīmē nenovērtēt tos, kas ir līdzās, bet nav labi tad, ja cilvēks iestrēgst upura lomā un jūtas, ka viņa dzīve, laime, prieks utt. ir atkarīgi tikai no citiem. Varbūt izņēmums ir cilvēki ar garīgu atpalicību, bet, es domāju - pieņemt tādu ideju nozīmētu viņus uzskatīt par dārzeņiem - kas viņi nepavisam nav. Vienkārši cilvēkam, kurš nezina, kāda no iekšpuses ir sajūta, nevar būt arī skaidrs, kādi ir tie laimes kalšanas instrumenti tādā gadījumā, tomēr man patiešām liekas ciniski pieņemt, ka tādu nav vispār - ka sajūtā ir Tikai atkarība no citiem.