Par tām veselības problēmām - nemaz ne tik ļoti kā varētu likties. Man liekas, tāpēc ir vareni (es agrāk nekad par to nebiju iedomājusies), ka ir pilns internets ar visādiem stāstiem par to, kā dzīvo cilvēki ar smagām veselības problēmām, kad es biju pavisam nesen diagnosticēta, man tas ārkārtīgi palīdzēja, jo pirmā sajūta, protams, ir "dzīve tagad beidzas, es vairs neko nevarēšu, labāk būtu nomirt". Un tad tu paskaties apkārt un saproti, kādos absurdos priekšstatos tu patiesībā dzīvo.
Un, protams, stāsti un dzīves atšķiras, bet es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka tas, cik veiksmīgi cilvēks ir spējīgs adaptēties, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā viņš spēj akceptēt to, kas ar viņu ir noticis (un tas ir ārkārtīgi individuāli).
Vēl, protams, vide, sabiedrības attieksme, reālās iespējas, kaut vai finansiāli, un Latvija šajā ziņā diezgan ļoti sūkā. Bet principā, man šķiet, ka šobrīd ir diezgan maz “smagu” veselības problēmu, kuras ikdienā nevarētu dīlot, dzīvojot as independent as possible.

Kaut arī man ir vajadzīga praktiska palīdzība no citiem cilvēkiem, es nekad dzīvē neesmu jutusies tik brīva un neatkarīga kā šobrīd. Un, protams, es nekad nevarēšu izdarīt pati "visu", jo tas objektīvi nav iespējams, bet arī manas prasmes dīlot praktiskas lietas pieaugs, ar laiku es spēšu arī daudzas no tām lietām, ar kurām es šobrīd netieku galā, izdarīt pati, jo, ja tu ej un dzīvo, un sagaidi no sevis visu to pašu, ko sagaidītu no vesela cilvēka, tu atrodi veidus, kā darīt lietas, cilvēkam bez tā, kā viņam nav, ir arī citas maņas, ķermeņa daļas, un tās var trenēt (ja maņas nelieto, tās atrofējas, protams).
Reizēm man cilvēki pajautā "un kā tu grasies tikt galā ar tādu vai šitādu situāciju?", vai es pati sev to pajautāju, un man nav uz to atbildes, vai arī ir "es pati netikšu galā", bet mēs visi tiekam konfrontēti ar šādām situācijām, arī "veseliem" cilvēkiem ir problēmas, kuras viņi bez citu palīdzības nespēj atrisināt. Piemēram, man ir nenormāli grūti noķert vajadzīgo sab. transportu, un es vienmēr, stāvot pieturā, izjūtu milzīgu stresu, un reizēm es tos transportus palaižu garām, bet tas nenozīmē, ka "veselā" cilvēka dzīvē nav nozīmīguma ziņā analogu problēmu, tās vienkārši ir citās dzīves jomās. Bet ne es, ne "veselais" cilvēks tāpēc nelienam alā, mēs turpinām dzīvot, turpinām menedžēt savu ikdienu, reizēm veiksmīgāk, reizēm mazāk veiksmīgi.

drīkst pavaicāt, ar ko tieši tevi diagnosticēja? ja gribi, protams, atbildēt.

es par tām veselības problēmām iedomājos, jo pēdējā laikā tieši radiniekiem nācies ar to saskarties, pašai *nospļaujas pār plecu* nekas nopietns vēl nav bijis. un skatoties, kāda ir sabiedrības attieksme pret vēžiniekiem un kā pats slimnieks ar to cīnās, radās arī šitās pārdomas par lielo laimes kalšanu, kad dzīve piespēlē kaut ko Tādu.

precīzos medicīnoskos terminos es nevaru iebraukt, man brīžiem liekas, ka ārsti rausta plecus pie diagnozes formulēšanas kādos papīros, bet nu man tur ir galīgi sabrukusi acu struktūra, vārdu sakot, es esmu zaudējusi ļoti daudz no savas redzes ļoti īsā laikā. Man šajā visā pašlaik visgrūtākais ir, ka nav iespējams prognozēt, vai tas vēl progresēs un, ja, tad cik strauji. Es ceru, ka tā nebūs, bet principā es grasos paralēli citām lietām, ko es dzīvē daru, meklēt/apgūt veidus, kā dzīvot, gadījumā, ja zaudētu redzi pavisam, nu tur mācīties brailu un taml. Jo es vairs negribu piedzīvot to briesmīgo “tagad viss” sajūtu, jo tas jau tāpat ir pietiekami smagi un frustrējoši, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai sev palīdzētu.

Sabiedrības attieksme pie mums ir ļoti bēdīga, bet lielā mērā tāpēc, ka sabiedrība ir neizglītota, un tas ir grūti, tāpēc, ka gribas jau būt gatavā situācijā, kurā visi tevi atbalsta un uzskata, ka tas ir pilnīgi normāli, ka tu dari visu to pašu, ko pārējie, nevis, ka ir visi šitie “āāā, tu vispār bez citu palīdzības spēj pārvietoties” un tamlīdzīga huiņa tā vietā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar dažāda veida disabilities draudzīgas vides. Bet nu – atliek tikai runāt, runāt, un runāt, citu opciju jau nav. Un vienk. ignorēt cilvēkus, kam atklātība par šīm tēmām nav OK.