precīzos medicīnoskos terminos es nevaru iebraukt, man brīžiem liekas, ka ārsti rausta plecus pie diagnozes formulēšanas kādos papīros, bet nu man tur ir galīgi sabrukusi acu struktūra, vārdu sakot, es esmu zaudējusi ļoti daudz no savas redzes ļoti īsā laikā. Man šajā visā pašlaik visgrūtākais ir, ka nav iespējams prognozēt, vai tas vēl progresēs un, ja, tad cik strauji. Es ceru, ka tā nebūs, bet principā es grasos paralēli citām lietām, ko es dzīvē daru, meklēt/apgūt veidus, kā dzīvot, gadījumā, ja zaudētu redzi pavisam, nu tur mācīties brailu un taml. Jo es vairs negribu piedzīvot to briesmīgo “tagad viss” sajūtu, jo tas jau tāpat ir pietiekami smagi un frustrējoši, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai sev palīdzētu.

Sabiedrības attieksme pie mums ir ļoti bēdīga, bet lielā mērā tāpēc, ka sabiedrība ir neizglītota, un tas ir grūti, tāpēc, ka gribas jau būt gatavā situācijā, kurā visi tevi atbalsta un uzskata, ka tas ir pilnīgi normāli, ka tu dari visu to pašu, ko pārējie, nevis, ka ir visi šitie “āāā, tu vispār bez citu palīdzības spēj pārvietoties” un tamlīdzīga huiņa tā vietā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar dažāda veida disabilities draudzīgas vides. Bet nu – atliek tikai runāt, runāt, un runāt, citu opciju jau nav. Un vienk. ignorēt cilvēkus, kam atklātība par šīm tēmām nav OK.