Kaut arī man ir vajadzīga praktiska palīdzība no citiem cilvēkiem, es nekad dzīvē neesmu jutusies tik brīva un neatkarīga kā šobrīd. Un, protams, es nekad nevarēšu izdarīt pati "visu", jo tas objektīvi nav iespējams, bet arī manas prasmes dīlot praktiskas lietas pieaugs, ar laiku es spēšu arī daudzas no tām lietām, ar kurām es šobrīd netieku galā, izdarīt pati, jo, ja tu ej un dzīvo, un sagaidi no sevis visu to pašu, ko sagaidītu no vesela cilvēka, tu atrodi veidus, kā darīt lietas, cilvēkam bez tā, kā viņam nav, ir arī citas maņas, ķermeņa daļas, un tās var trenēt (ja maņas nelieto, tās atrofējas, protams).
Reizēm man cilvēki pajautā "un kā tu grasies tikt galā ar tādu vai šitādu situāciju?", vai es pati sev to pajautāju, un man nav uz to atbildes, vai arī ir "es pati netikšu galā", bet mēs visi tiekam konfrontēti ar šādām situācijām, arī "veseliem" cilvēkiem ir problēmas, kuras viņi bez citu palīdzības nespēj atrisināt. Piemēram, man ir nenormāli grūti noķert vajadzīgo sab. transportu, un es vienmēr, stāvot pieturā, izjūtu milzīgu stresu, un reizēm es tos transportus palaižu garām, bet tas nenozīmē, ka "veselā" cilvēka dzīvē nav nozīmīguma ziņā analogu problēmu, tās vienkārši ir citās dzīves jomās. Bet ne es, ne "veselais" cilvēks tāpēc nelienam alā, mēs turpinām dzīvot, turpinām menedžēt savu ikdienu, reizēm veiksmīgāk, reizēm mazāk veiksmīgi.