24 Februāris 2014 @ 01:01
 
Pēdējā laikā arvien vairāk sāk likties, ka tās runas par to, ka katrs ir savas laimes kalējs, ir ļoti ērtas tieši tiem, kas ir pie labas veselības un nekad mūžā nav bijuši atkarīgi no citu palīdzības. Manā skatījumā tas tomēr ir šaušalīgi egocentrisks uzskats, ka redz, es tāds zelta tīrradnis, unikāls, visu varu un daru pats. Pat ja arī visi locekļi ir veseli un pa kāpnēm uzkāpt varam, mēs nekuļamies pa dzīvi vieni paši un pie tās laimes kalšanas vienmēr stāv klāt arī citi cilvēki.
 
 
( Post a new comment )
[info]augsne on 24. Februāris 2014 - 02:49
Laimi jau nekaļ ar rokām, kājām vai nierēm. :) Tikai no cilvēka paša, no viņa rakstura, personības un pieejas lietām, ir atkarīgs tas, vai un kādi cilvēki būs viņam blakus. Saprast, ka pats esi savas laimes kalējs, nenozīmē nenovērtēt tos, kas ir līdzās, bet nav labi tad, ja cilvēks iestrēgst upura lomā un jūtas, ka viņa dzīve, laime, prieks utt. ir atkarīgi tikai no citiem. Varbūt izņēmums ir cilvēki ar garīgu atpalicību, bet, es domāju - pieņemt tādu ideju nozīmētu viņus uzskatīt par dārzeņiem - kas viņi nepavisam nav. Vienkārši cilvēkam, kurš nezina, kāda no iekšpuses ir sajūta, nevar būt arī skaidrs, kādi ir tie laimes kalšanas instrumenti tādā gadījumā, tomēr man patiešām liekas ciniski pieņemt, ka tādu nav vispār - ka sajūtā ir Tikai atkarība no citiem.
(Atbildēt) (Link)