Man šķiet, ka reizēm tieši galēja atkarības situācija ļauj nonākt līdz atbildībai un izvēlei, jo tu kādu laiku nenormāli iecepies par savu atkarīgumu, tad ieslēdzas kas tāds kā pašslagābāšanās instinkts, kas liek apjaust "ja es tā turpināšu iecepties un pārdzīvot, es sajukšu prātā", un tad var iestāties nosacīts miers kā "ok, es neko nevaru izmainīt praktiski, tad es padomāšu par lietām, ko es varu izmainīt, un nopietni padomasu par to, KĀ es nonācu šajos sūdos”. (protams, tā var arī nebūt, cik cilvēku, tik pieredžeu), bet iespējas ir visādas.