Man ir sajūta, ka „pats savas laimes kalējs” lielā mērā nozīmē tieši pamanīt un novērtēt, ka tev līdzās ir cilvēki, kuri var tev palīdzēt, un mācīties ļaut sev palīdzēt (kas, starp citu, ir diezgan grūti). Un tieši tāpat saprast, kuri ir tie cilvēki, kuri ne tikai neplīdz „to laimi kalt”, bet dara visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Cilvēks nedzīvo pasaulē viens pats, viņš visu laiku ir mijiedarbībā ar citiem un vidi, un tīri praktiski (protams, kurš vairāk, kurš mazāk), bet cilvēks viens pats ļoti maz var izdarīt. Noteikti mazāk, nekā gribētos. Bet, kas attiecas uz lēmumiem, brīvību un izvēli, kas visas ir iekšējas lietas –arī pie tā visa nonākt cilvēkam parasti ir jāpalīdz, bet „spert soļus”, manuprāt, var tikai cilvēks pats. Es vismaz šo teicienu saprotu kaut kā tā (ne gluži tik tieši).