24 Februāris 2014 @ 01:01
 
Pēdējā laikā arvien vairāk sāk likties, ka tās runas par to, ka katrs ir savas laimes kalējs, ir ļoti ērtas tieši tiem, kas ir pie labas veselības un nekad mūžā nav bijuši atkarīgi no citu palīdzības. Manā skatījumā tas tomēr ir šaušalīgi egocentrisks uzskats, ka redz, es tāds zelta tīrradnis, unikāls, visu varu un daru pats. Pat ja arī visi locekļi ir veseli un pa kāpnēm uzkāpt varam, mēs nekuļamies pa dzīvi vieni paši un pie tās laimes kalšanas vienmēr stāv klāt arī citi cilvēki.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on 24. Februāris 2014 - 13:17
Man šķiet, ka reizēm tieši galēja atkarības situācija ļauj nonākt līdz atbildībai un izvēlei, jo tu kādu laiku nenormāli iecepies par savu atkarīgumu, tad ieslēdzas kas tāds kā pašslagābāšanās instinkts, kas liek apjaust "ja es tā turpināšu iecepties un pārdzīvot, es sajukšu prātā", un tad var iestāties nosacīts miers kā "ok, es neko nevaru izmainīt praktiski, tad es padomāšu par lietām, ko es varu izmainīt, un nopietni padomasu par to, KĀ es nonācu šajos sūdos”. (protams, tā var arī nebūt, cik cilvēku, tik pieredžeu), bet iespējas ir visādas.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)