Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2019-10-13 19:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pie iepriekšējā ieraksta:
vajag spēt nošķirt ētiskas/morālfilozofijas problēmas no politiskām problēmām un no reliģiskām problēmām (pēdējās šeit ir vispār nerelevantas; embrija morālajam "statusam" nav nekāda sakara ar reliģiskajām antropoloģijām; embrija statusa filozofiskā problēma rodas 1) faktā, ka augļa attīstība no zigotas šķelšanās un blastocistas līdz pilniem 9 mēnešiem un dzemdībām ir līdzens, vienmērīgs process bez asiem pārrāvumiem un lēcieniem un ka tā beigās būtne visās savās spējībās un kognīcijā ir identiska jaundzimušajam, kā arī spētu izdzīvot ārpus dzemdes 2) tēze, ka būtne, ja tai ir morālais "statuss", automātiski zaudē šo statusu tāpēc, ka atrodas svešā teritorijā, t.i., sievietes ķermenī, nedarbotos nevienā citā gadījumā [piem., es neiegūstu tiesības tevi nogalināt tāpēc, ka tu esi ienācis manā rudzu laukā].).
Par embriju morālo "statusu", tiesiskumu/beztiesiskumu:
imho labākā grāmata, kas aizstāv to, ko jūs vairumā uzskatāt par pareizo viedokli, ir Būnins:
David Boonin, A Defense of Abortion
https://www.amazon.com/Defense-Abortion-Cambridge-Studies-Philosophy-dp-0521520355/dp/0521520355/ref=mt_paperback?_encoding=UTF8&me=&qid=1570979203
Es iesaku to izlasīt, jo tas ir labākais mūsdienu iztirzājums monogrāfijas garumā un to sarakstījis cilvēks, kurš ļoti labi izprot pretējo viedokli un argumentus. Būnins arī kaut kur ievadā raksta, ka, lai arī viņš uzskata, ka grūtniecei pirmajos mēnešos ir "morālas tiesības" augli iznīcināt, viņš uzskata, ka šo tiesību pārspēks/preeminence pār augļa tiesībām uz dzīvību ir tik plāna un neliela, ka šī rīcība ir un paliek "morāli kritizējama".
Monogrāfijas apjoma Deivida Būnina atspēkojums, nedzimušo aizstāvība tajā pašā analītiskajā tradīcijā ir šis:
Christopher Kaczor, The Ethics of Abortion. Women's Rights, Human Life and the Question of Justice.
https://www.amazon.com/gp/product/041573293X/ref=dbs_a_def_rwt_bibl_vppi_i2

Viena no labākajām antoloģijām, kurā ir pro un contra nostājas labākajās to iterācijās (bez reliģiskajām, protams) ir Dvaijere/Feinbergs. Lieliska grāmata:
Susan Dwyer, Joel Feinberg, The Problem of Abortion
https://www.amazon.com/Problem-Abortion-Susan-Dwyer/dp/0534505147/ref=sr_1_1?keywords=abortion+feinberg&qid=1570979495&sr=8-1
Grāmatā ir laba apakšsadaļa ar feministisko traktējumu, arī pro un contra. 1980. gados bija tāds neliels feminisma apakšvilnītis, kas no sievietes skatu punkta kritizēja filozofijas apsēstību ar "tiesībām", "statusiem", "definīcijām" (t.i., vispirms nodefinēsim pēc pašu izvirzītiem kritērijiem, kurš ir "persona", "subjekts", un tad lemsim, palīdzēt viņam vai nē) un uzsāka "the ethics of care" (ir arī tāda grāmata) - kaut ko, kas, kā tika rakstīts, sievietēm esot dabiskāk: rūpēties, nesamīt vājāko. grāmatā ir analizēti arī mūsdienās joprojām spēcīgie (skat. Satori, piemēram) "līdztiesības", "iekļaušanas" uzstādījumi saistībā ar embriju statusa problēmu (puse no iznīcinātajiem embrijiem ir meitenes agrīnos attīstības stāvokļos).

Viens no slavenākajiem, visvairāk citētajiem 20. gs. rakstiem morālfilozofijā:
Don Marquis, "Why Abortion is Immoral"
http://faculty.polytechnic.org/gfeldmeth/45.marquis.pdf [pilns teksts, iesaku izlasīt]
Tas ir tā sauktais "future like ours" arguments; Markīzs jautā: "kāpēc nogalināt ir slikti? kas ir tas, ko es tev atņemu, ja es tevi nogalinu?" nogalināšanas ļaunums nav sāpēs, ko es tev nodaru, jo es varētu tevi nogalināt arī atsāpinot; tas nav arī tavas apziņas pārciršanā, jo tu nāves brīdī varētu būt bezsamaņā vai miegā; tas, ko es tev atņemu nogalinot, ir tava nākotne, tas, kas tu varētu būtu bijis, varētu būt kļuvis, ja vien būtu dzīvojis.

Var pašķirstīt arī Abby Johnson, Unplanned (ir tagad arī filma, bet esot slikta).
Džonsone 8 gadus vadīja Planned Parenthood klīniku Teksasā. viņa apraksta, kā nicināja un izsmēja prolaifistus, kas katru dienu stāvēja pie sētas - līdz dienai, kad viņai kaut kādas aizvietošanas dēļ palūdza ienākt zālē un paturēt ultrasonogrāfijas aparāta galu, lai mediķis savu sūkni un ķeksi var trāpīt pareizajā vietā tām 12 nedēļas vecajām "šūnām", - un tad raudādama izskrēja ārā uz ielas.

Viena lieta ir abstrakti atzīt tiesības uz abortu, pieprasīt, lai visur valstī visu laiku tiek nodrošināts šāds "serviss" kā daļa no veselības aprūpes paketes. pavisam cita lieta ir būt tam ārstam, kas to dara, un tam medicīnisko atkritumu savācējam, kas mazgā un skaita ķermeņa daļas, vai visas rociņas, kājiņas iznāca (viss process ir aprakstīts grāmatā).

Daudziem, man šķiet, kas no neitralitātes, kā manā gadījumā, vai pro-abortion pāriet uz pro-life un sāk stāvēt pretējās puses piketos, nospēlē arī kaut kādā mērā savu paša bērnu faktors. piemēram, kā es pamatošu savam bērnam, ka es to aizstāvu? ka es balsoju par partijām, kas to aizstāv? nē, ne tev, bērniņ, es to aizstāvu, bet citām sievietēm, ar citām grūtniecībām. "šis izskatās pēc cilvēka, bet nav cilvēks", "pirmajos dzīves mēnešos tavai dzīvei nav vērtības, tā parādās tikai grūtniecības otrajā pusē, kad tavus spērienus jau sajūtu"?

Latvijā nav, vispār nav, cik mani zināms, pro-life feminisma [kā Feminists for Life (feministsforlife.org), New Wave Feminism, Feminists for Non-Violent Choices]. mums šis zars vispār nav pārstāvēts. mums nav arī feministiskā natālisma, piemēram. mums pamatā ir tikai nacionālistiskais un utilitārais natālisms, kuru es neatbalstu ("vajag daudz dzemdēt, citādāk nebūs, kas maksā nodokļus"). mums daudz kā nav. Pirms LV radās "Dzīvnieku brīvība", kas sastāvēja no dažiem FilFaka studentiem, kas pie Arta Sveces bija nedaudz palasījuši Singeru, Rēganu, Frensioni, par ētiskajiem veģetāriešiem/vegāniem šeit principā tikai ņirgājās, pie katras cibas komentāru apmaiņas atgādinot, ka "burkānam arī sāp". grāmatas nelasošu un nedomājošu cilvēku (lai arī dažkārt pat Filozofijas fakultātes beidzēju) impulsīvās banalitātes.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]extranjero
2019-10-13 20:23 (saite)
Veselības aprūpes speciālisti arī pieturas pie šīs filozofijas, ka nav stingras robežas un jebkura novilktā līnija ir brīvi izvēlēta. Turklāt ir arī diezgan neloģiska, jo smagu iedzimtu slimību gadījumā būtu pieļaujams arī pēcdzemdību aborts, tas ir, gadījumos, kad nākotne jebkurā gadījumā nebūs priecīga.

(Atbildēt uz šo)


[info]marina_
2019-10-14 00:58 (saite)
es ļoti gribētu, lai tu par šo uzraksti kaut ko publicistisku. es esmu pārāk slinks cilvēks, lai lasītu grāmatas, bet jūtos pilnīgi bez viedokļa par šo jautājumu. tikai iesprūdusi starp to, cik pilnīgi neatbalstu abortus un ko darīt, ja cilvēks, kurš ienīst savu bērnu jau kopš ieņemšanas brīža, viņu laiž pasaulē un cik daudz tas ietekmē pēc tam šī bērna ciešanas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]daina
2019-10-14 07:27 (saite)
+1

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hedera
2019-10-14 07:57 (saite)
Kādas ir tavas domas par unconscious violinist analogy?
Šeit arī teatralizēts izklāsts tam domu eksperimentam.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2019-10-14 12:08 (saite)
1. Tomsones analoģija darbojas tikai grūtniecības pēc izvarošanas gadījumos
2. dziļāka analoģijas problēma ir, ka vijolnieka-donora gadījums ir ārkārtējs, fantasmagorisks un dīvains, bet grūtniecība tāda nav; grūtniecība ir normāls, dabisks process
3. kad Tomsone rakstīja šo slaveno rakstu, vēl nebija uzplaukusi un aktivizējusies mūsdienu utilitāristu radītā iedarbīgā altruisma kustība, kas nenoliedzami ir mainījusi veidu, kādā tiek domāts par pienākumiem pret citiem; Tomsone pieņēma, ka visi taču uzskatītu, ka nav nekāda pienākuma kalpot vijolniekam par donoru, bet, piemēram, Pīters Singers (kurš pats atbalsta abortus līdz noteiktam termiņam, neatceros, kādam) saka, ka būtu gan [ja ir 2 *personas*, no kurām viena zaudē visu, bet otrai ir tikai neērtības, pirmās personas vitālajām interesēm ir morāls pārsvars]
4. labākas, pieprecizētas vijonieka analoģijas ir gari tirzātas manis minētajās divās pirmajās grāmatās, un šīm analoģijām ir tieksme kļūt aizvien fantasmagoriskākām ("ja atlidotu tādi citplanētieši, kuriem būtu tādas īpašības, kas...", "ja būtu tādi kaķēni, kurus apsmērējot ar burvju krāsu, pēc 10 gadiem tie zaudētu redzi, tad.." u.tml.). tā kā 20.gs. otrajā pusē morālfilozofija pamatā, jo īpaši bioētika, nodarbojās ar lielo sadursmi starp deontoloģiju (dzīvības neaizskaramība ir absolūta, neatkarīgi no būtnei piemītošām spējām, īpašībām) un utilitārismu (kas noraida tiesības uz dzīvību kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem un spriež tikai pēc aktuālajām justspējīgo "interesēm", vēlmēm un rīcību sekām, rēķinātām pēc lielākā labuma vairākumam), šis neauglīgais klešs vienu daļu pasaules domājošo cilvēku tā nokaitināja, ka spēcinājās interese par senākām ētikas sistēmām - aristotelisko tikumu ētiku, tomismu, rosismu (pēc W.D. Rosa grāmatas The Right and the Good), "jauno dabīgo tiesību teoriju", izsaiņotu ārā no klasiskā teisma, un tamlīdzīgi. viena būtiska doma, ko var atvedināt no šīs pretstrāvas: ētika kā būšana par taisnīgu, labu, krietnu cilvēku (tādu cilvēku, kuram tu pats gribētu būt draugs) ietver daudz vairāk nekā tikai "pret ko man ir pienākums", "kam te ir tiesības, kam nav" noskaidrošanu. tas ietver arī, kāds tu esi kā cilvēks, kādu piemēru tu rādi citiem, cik sakarīgs tu esi, par ko tu iestājies utt.
Piemēram: ja man ir kabatā 2 eiro, bez kuriem es varu iztikt, un uz ielas stūra kāds ubago, vai man ir "morāls pienākums" viņam atdot? (Pīters Singers argumentē, ka jā.) vai viņam ir "tiesības" no manis saņemt? visdrīzāk nav, teiktu tikumu ētika, bet man tikpat būtu jādod, jo to prasa žēlsirdības, līdzcietības, dāsnuma tikums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hedera
2019-10-14 12:33 (saite)
1. Nepiekrītu. Vijoļnieka analoģija nedarbotos tikai tādā specifiskā gadījumā, ja sieviete speciāli centās palikt stāvoklī, bet pēc tam vēlas abortu. Grūtniecība nav ne sods par seksu, ne arī pat obligātas sekas, tā ir tikai iespējamība (vai seksa laikā vispār ir auglīgais periods; vai apaugļotā olšūna "iesakņosies"; vai vīrieša sperma ir pietiekami auglīga). Turklāt, ja arī izsargājas, neviena kontracepcijas metode nav 100% droša. Ja papildina analoģiju, tad varētu teikt, ka nav ko vazāties pa klasiskās mūzikas koncertiem, ja negribi riskēt, lai tevi "pieslēdz" vijoļnieka glābšanas sistēmai.
2. Kādēļ tā ir problēma? Daudzi domu eksperimenti ir fantasmagoriski un dīvaini. Bieži vien tas ir speciāli, lai labāk izgaismotu argumenta vājās vietas.
3. Bet kā tad paliek ar radīto ciešanu samērīguma jautājumu? Grūtniecība un dzemdības nav vienkārši tāda sīka "neērtība" kā pieciest, ka 9 mēnešus tavas istabas stūrī stāv cita cilvēka mantas. Grūtniecība un dzemdības ir fiziski apgrūtinošs un veselību bojājošs process.
4. Ok, te, es atzīstu, mana spēja izprast filozofisku pieeju tēmai kļūst krietni par īsu. Tik par īsu, ka es pat nezinu, vai piekrītu, vai iebilstu. :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hedera
2019-10-14 12:38 (saite)
Papildinot pie 3. Tādā veidā var nonākt arī līdz argumentam, ka ikvienam cilvēkam ar veselām nierēm ir pienākums kļūt par nieru donoru. Bet, ja cilvēks atsakās, tad viņš ir slepkava.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2019-10-14 13:09 (saite)
Pareizi, pietiek filozofēt līdz sīkākajam punktam un komatam, tādēļ jāseko visintuitīvākajam un dabiskākajam secinājumam - pēc iespējas ierobežot abortus.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hedera
2019-10-14 13:19 (saite)
Nu, arī bez aizliegšanas vai speciāli apgrūtinātas abortu piekļuves, abortu skaits Latvijā nemitīgi sarūk. Atļaušos izvirzīt tādu drosmīgu hipotēzi, ka šī statistika drīzāk būs reproduktīvās izglītības un kontracepcijas līdzekļu pieejamības nopelns, taču lūgšanām un piketiem ar to gan nebūs nekāda sakara.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]junona
2019-10-14 14:33 (saite)
+10

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2019-10-14 16:28 (saite)
Atļaušos izvirzīt arī tādu drosmīgu hipotēzi, ka abortu skaita sarukums jebkur, jebkurā pasaules daļa notiek tikai un vienīgi pateicoties lūgšanām, pārējais - piketi, izglītība, līdzekļu pieejamība ir tikai sekundāri, atvasināti pasākumi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hedera
2019-10-14 17:34 (saite)
Tāds apgalvojums nav hipotēze, ja tas nav falsificējams.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]junona
2019-10-14 14:33 (saite)
Tīkšķis no manis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]junona
2019-10-14 10:26 (saite)
Pēdējo reizi par šo jautājumu nopietni interesējos pirms gadiem 10 (vai pat vairāk) un šķiet, ka kopš tā laika nenkas radikāli jauns par tēmu uzrakstīts nav. Būnina grāmatu gan esmu ievērojis - lasīju par to pamatīgu recenziju, bet grāmatu atliku lasīšanai. Nu laikam būs pienācis laiks to izdarīt.
Slinkiem cilvēkiem varu ieteikt šo avotu - īss argumentu kopsavilkums + norādes uz literatūru.
https://www.abortionarguments.com/

(Atbildēt uz šo)


[info]annuska
2019-10-14 11:57 (saite)
Es padomāšu par to prolife feminismu, kad jaunākā atvase vēl mazliet paaugsies. Stingrāks likums man šķiet biedējošs Polijas un līdzīgu piemēru dēļ, bet varbūt tiešām ir cits ceļš, vismaz idejiski. Paldies.

(Atbildēt uz šo)


[info]smejmoon
2019-10-14 12:02 (saite)
Vakar pēc izlasīšanas par to domāju, un man radās divi viedokļi. 1) ka tas pa lielam ir cīkstiņš starp sabiedrību un indivīdu, sabiedrības un indivīda tiesībām, vietējās un ārējās kultūras skatījumu uz sabiedrības un indivīda tiesībām.
2) konteksts. Ka ir līdzības starp, piemēram, mūsu un Teksasas kultūrām, bet ir arī atšķirības. Ka šajā jautājumā nav universālas morāles, un ka sakritība morālē var būt tikai sakri, kas radusies citu argumentu dēļ.
3) un man liekas tā ir tik vēsturiska sakritība, ka tieši aborti tagad tiek izcelti. Loģiskāk būtu skatīties vispār uz cilvēka attiecībām pret citu cilvēku dzīvību, un ne tikai cilvēku dzīvību. Šeit kristietība atdala cilvēku no citām dzīvām būtnēm, bet tā ar ir tik kontekstuāla sakritība, nekas universāls. Attiecīgi nāvessods, slepkavība, pirmā dēla upurēšana, karš, pašnāvības, dzemdības, mākslīgā apaugļošana, ātrā medicīniskā palīdzība, reanimācija un eitanāzija,zobu tīrīšana (džainiem), utt. Mēs (cilvēki) pieņemam lēmumus, vai neapzināti, vai apstākļu spiesti rotaļājamies ar savām un citu dzīvībām.

(Atbildēt uz šo)


[info]zimbardo
2019-10-17 23:18 (saite)
''Tēze, ka būtne, ja tai ir morālais "statuss", automātiski zaudē šo statusu tāpēc, ka atrodas svešā teritorijā, t.i., sievietes ķermenī, nedarbotos nevienā citā gadījumā [piem., es neiegūstu tiesības tevi nogalināt tāpēc, ka tu esi ienācis manā rudzu laukā].).''
Nevis automātiski zaudē, bet tās nav vēl piešķirts. Ja gribam piesieties vārgajai analoģijai, tad dažos ASV štatos privātīpašuma šķērsošana tieši nozīmē šādu tiesību zaudēšanu. Embrijs nav tas pats, kas smaidīgs bērnelis, kas apķer tavu kāju un saka : Mamma! Bet iztēle,protams, dara savu. Kā vēsture rāda (piem. Rumānijas gadījums) aborta aizliegumi ne tikai nestrādā, bet rada veselu bāreņu paaudzi. Nemaz nerunājot par sievietēm, kas mirst visādās pagrīdes klīnikās, vai no pašu izraisītu abortu komplikācijām.

(Atbildēt uz šo)


(Anonīms)
2020-01-29 20:33 (saite)
Mani desmit centi pavecā diskusijā: domāju, ka cilvēkam nav vienkārši tiesības uz dzīvi. Cilvēkam ir tiesības uz labu dzīvi. Un ja reiz māte apsver aborta iespējamību, domāju, ka pat nerealizētais cilvēka potenciāls patiesībā nav nekāds zaudējums, bet drīzāk kļūst par ieguvumu, ja domājam, piemēram, ka nākamais bērns, kuru šī pati sieviete varēs un gribēs atļauties, būs daudz mīlētāks.

Abortus neveic tie, kuri to negrib darīt. Zinu stāstus par cilvēkiem, kuri pārdomā burtiski pie klīnikas durvīm. Un nenožēlo. Viņiem bija līdz tam jānonāk. Un nekāda abortu propaganda arī taču nenotiek: tā ir pilnīgi intīma, bet izvēle, kuru var veikt vienīgi pilnīgā koncentrētā pārliecībā, gluži kā pašnāvību.

Un visu šo es rakstu kā cilvēks, kurš svēti tic, ka pasaule būtu bijusi par centimetru labāka un mīlošāka, ja mana māte būtu nosliekusies par labu abortam – kas man ir daudz svarīgāk par manu individuālo eksistenci kā tādu. Ir daudz sāpju piedzimt tādam fiziski dzīvam, bet vecāka prātā abortētam. Pēc tam šausmīgi pie daudz kā jāstrādā un reizēm liekas, ka tur visai dzīvei darba nepietiks.

Sliktāk katrā ziņā nebūtu bijis.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?