Pie iepriekšējā ieraksta:
vajag spēt nošķirt ētiskas/morālfilozofijas problēmas no politiskām problēmām un no reliģiskām problēmām (pēdējās šeit ir vispār nerelevantas; embrija morālajam "statusam" nav nekāda sakara ar reliģiskajām antropoloģijām; embrija statusa filozofiskā problēma rodas 1) faktā, ka augļa attīstība no zigotas šķelšanās un blastocistas līdz pilniem 9 mēnešiem un dzemdībām ir līdzens, vienmērīgs process bez asiem pārrāvumiem un lēcieniem un ka tā beigās būtne visās savās spējībās un kognīcijā ir identiska jaundzimušajam, kā arī spētu izdzīvot ārpus dzemdes 2) tēze, ka būtne, ja tai ir morālais "statuss", automātiski zaudē šo statusu tāpēc, ka atrodas svešā teritorijā, t.i., sievietes ķermenī, nedarbotos nevienā citā gadījumā [piem., es neiegūstu tiesības tevi nogalināt tāpēc, ka tu esi ienācis manā rudzu laukā].).
Par embriju morālo "statusu", tiesiskumu/beztiesiskumu:
imho labākā grāmata, kas aizstāv to, ko jūs vairumā uzskatāt par pareizo viedokli, ir Būnins:
David Boonin, A Defense of Abortion
https://www.amazon.com/Defense-Abortion-Cambridge-Studies-Philosophy-dp-0521520355/dp/0521520355/ref=mt_paperback?_encoding=UTF8&me=&qid=1570979203
Es iesaku to izlasīt, jo tas ir labākais mūsdienu iztirzājums monogrāfijas garumā un to sarakstījis cilvēks, kurš ļoti labi izprot pretējo viedokli un argumentus. Būnins arī kaut kur ievadā raksta, ka, lai arī viņš uzskata, ka grūtniecei pirmajos mēnešos ir "morālas tiesības" augli iznīcināt, viņš uzskata, ka šo tiesību pārspēks/preeminence pār augļa tiesībām uz dzīvību ir tik plāna un neliela, ka šī rīcība ir un paliek "morāli kritizējama".
Monogrāfijas apjoma Deivida Būnina atspēkojums, nedzimušo aizstāvība tajā pašā analītiskajā tradīcijā ir šis:
Christopher Kaczor, The Ethics of Abortion. Women's Rights, Human Life and the Question of Justice.
https://www.amazon.com/gp/product/041573293X/ref=dbs_a_def_rwt_bibl_vppi_i2

Viena no labākajām antoloģijām, kurā ir pro un contra nostājas labākajās to iterācijās (bez reliģiskajām, protams) ir Dvaijere/Feinbergs. Lieliska grāmata:
Susan Dwyer, Joel Feinberg, The Problem of Abortion
https://www.amazon.com/Problem-Abortion-Susan-Dwyer/dp/0534505147/ref=sr_1_1?keywords=abortion+feinberg&qid=1570979495&sr=8-1
Grāmatā ir laba apakšsadaļa ar feministisko traktējumu, arī pro un contra. 1980. gados bija tāds neliels feminisma apakšvilnītis, kas no sievietes skatu punkta kritizēja filozofijas apsēstību ar "tiesībām", "statusiem", "definīcijām" (t.i., vispirms nodefinēsim pēc pašu izvirzītiem kritērijiem, kurš ir "persona", "subjekts", un tad lemsim, palīdzēt viņam vai nē) un uzsāka "the ethics of care" (ir arī tāda grāmata) - kaut ko, kas, kā tika rakstīts, sievietēm esot dabiskāk: rūpēties, nesamīt vājāko. grāmatā ir analizēti arī mūsdienās joprojām spēcīgie (skat. Satori, piemēram) "līdztiesības", "iekļaušanas" uzstādījumi saistībā ar embriju statusa problēmu (puse no iznīcinātajiem embrijiem ir meitenes agrīnos attīstības stāvokļos).

Viens no slavenākajiem, visvairāk citētajiem 20. gs. rakstiem morālfilozofijā:
Don Marquis, "Why Abortion is Immoral"
http://faculty.polytechnic.org/gfeldmeth/45.marquis.pdf [pilns teksts, iesaku izlasīt]
Tas ir tā sauktais "future like ours" arguments; Markīzs jautā: "kāpēc nogalināt ir slikti? kas ir tas, ko es tev atņemu, ja es tevi nogalinu?" nogalināšanas ļaunums nav sāpēs, ko es tev nodaru, jo es varētu tevi nogalināt arī atsāpinot; tas nav arī tavas apziņas pārciršanā, jo tu nāves brīdī varētu būt bezsamaņā vai miegā; tas, ko es tev atņemu nogalinot, ir tava nākotne, tas, kas tu varētu būtu bijis, varētu būt kļuvis, ja vien būtu dzīvojis.

Var pašķirstīt arī Abby Johnson, Unplanned (ir tagad arī filma, bet esot slikta).
Džonsone 8 gadus vadīja Planned Parenthood klīniku Teksasā. viņa apraksta, kā nicināja un izsmēja prolaifistus, kas katru dienu stāvēja pie sētas - līdz dienai, kad viņai kaut kādas aizvietošanas dēļ palūdza ienākt zālē un paturēt ultrasonogrāfijas aparāta galu, lai mediķis savu sūkni un ķeksi var trāpīt pareizajā vietā tām 12 nedēļas vecajām "šūnām", - un tad raudādama izskrēja ārā uz ielas.

Viena lieta ir abstrakti atzīt tiesības uz abortu, pieprasīt, lai visur valstī visu laiku tiek nodrošināts šāds "serviss" kā daļa no veselības aprūpes paketes. pavisam cita lieta ir būt tam ārstam, kas to dara, un tam medicīnisko atkritumu savācējam, kas mazgā un skaita ķermeņa daļas, vai visas rociņas, kājiņas iznāca (viss process ir aprakstīts grāmatā).

Daudziem, man šķiet, kas no neitralitātes, kā manā gadījumā, vai pro-abortion pāriet uz pro-life un sāk stāvēt pretējās puses piketos, nospēlē arī kaut kādā mērā savu paša bērnu faktors. piemēram, kā es pamatošu savam bērnam, ka es to aizstāvu? ka es balsoju par partijām, kas to aizstāv? nē, ne tev, bērniņ, es to aizstāvu, bet citām sievietēm, ar citām grūtniecībām. "šis izskatās pēc cilvēka, bet nav cilvēks", "pirmajos dzīves mēnešos tavai dzīvei nav vērtības, tā parādās tikai grūtniecības otrajā pusē, kad tavus spērienus jau sajūtu"?

Latvijā nav, vispār nav, cik mani zināms, pro-life feminisma [kā Feminists for Life (feministsforlife.org), New Wave Feminism, Feminists for Non-Violent Choices]. mums šis zars vispār nav pārstāvēts. mums nav arī feministiskā natālisma, piemēram. mums pamatā ir tikai nacionālistiskais un utilitārais natālisms, kuru es neatbalstu ("vajag daudz dzemdēt, citādāk nebūs, kas maksā nodokļus"). mums daudz kā nav. Pirms LV radās "Dzīvnieku brīvība", kas sastāvēja no dažiem FilFaka studentiem, kas pie Arta Sveces bija nedaudz palasījuši Singeru, Rēganu, Frensioni, par ētiskajiem veģetāriešiem/vegāniem šeit principā tikai ņirgājās, pie katras cibas komentāru apmaiņas atgādinot, ka "burkānam arī sāp". grāmatas nelasošu un nedomājošu cilvēku (lai arī dažkārt pat Filozofijas fakultātes beidzēju) impulsīvās banalitātes.