1. Tomsones analoģija darbojas tikai grūtniecības pēc izvarošanas gadījumos
2. dziļāka analoģijas problēma ir, ka vijolnieka-donora gadījums ir ārkārtējs, fantasmagorisks un dīvains, bet grūtniecība tāda nav; grūtniecība ir normāls, dabisks process
3. kad Tomsone rakstīja šo slaveno rakstu, vēl nebija uzplaukusi un aktivizējusies mūsdienu utilitāristu radītā iedarbīgā altruisma kustība, kas nenoliedzami ir mainījusi veidu, kādā tiek domāts par pienākumiem pret citiem; Tomsone pieņēma, ka visi taču uzskatītu, ka nav nekāda pienākuma kalpot vijolniekam par donoru, bet, piemēram, Pīters Singers (kurš pats atbalsta abortus līdz noteiktam termiņam, neatceros, kādam) saka, ka būtu gan [ja ir 2 *personas*, no kurām viena zaudē visu, bet otrai ir tikai neērtības, pirmās personas vitālajām interesēm ir morāls pārsvars]
4. labākas, pieprecizētas vijonieka analoģijas ir gari tirzātas manis minētajās divās pirmajās grāmatās, un šīm analoģijām ir tieksme kļūt aizvien fantasmagoriskākām ("ja atlidotu tādi citplanētieši, kuriem būtu tādas īpašības, kas...", "ja būtu tādi kaķēni, kurus apsmērējot ar burvju krāsu, pēc 10 gadiem tie zaudētu redzi, tad.." u.tml.). tā kā 20.gs. otrajā pusē morālfilozofija pamatā, jo īpaši bioētika, nodarbojās ar lielo sadursmi starp deontoloģiju (dzīvības neaizskaramība ir absolūta, neatkarīgi no būtnei piemītošām spējām, īpašībām) un utilitārismu (kas noraida tiesības uz dzīvību kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem un spriež tikai pēc aktuālajām justspējīgo "interesēm", vēlmēm un rīcību sekām, rēķinātām pēc lielākā labuma vairākumam), šis neauglīgais klešs vienu daļu pasaules domājošo cilvēku tā nokaitināja, ka spēcinājās interese par senākām ētikas sistēmām - aristotelisko tikumu ētiku, tomismu, rosismu (pēc W.D. Rosa grāmatas The Right and the Good), "jauno dabīgo tiesību teoriju", izsaiņotu ārā no klasiskā teisma, un tamlīdzīgi. viena būtiska doma, ko var atvedināt no šīs pretstrāvas: ētika kā būšana par taisnīgu, labu, krietnu cilvēku (tādu cilvēku, kuram tu pats gribētu būt draugs) ietver daudz vairāk nekā tikai "pret ko man ir pienākums", "kam te ir tiesības, kam nav" noskaidrošanu. tas ietver arī, kāds tu esi kā cilvēks, kādu piemēru tu rādi citiem, cik sakarīgs tu esi, par ko tu iestājies utt.
Piemēram: ja man ir kabatā 2 eiro, bez kuriem es varu iztikt, un uz ielas stūra kāds ubago, vai man ir "morāls pienākums" viņam atdot? (Pīters Singers argumentē, ka jā.) vai viņam ir "tiesības" no manis saņemt? visdrīzāk nav, teiktu tikumu ētika, bet man tikpat būtu jādod, jo to prasa žēlsirdības, līdzcietības, dāsnuma tikums.