Mani desmit centi pavecā diskusijā: domāju, ka cilvēkam nav vienkārši tiesības uz dzīvi. Cilvēkam ir tiesības uz labu dzīvi. Un ja reiz māte apsver aborta iespējamību, domāju, ka pat nerealizētais cilvēka potenciāls patiesībā nav nekāds zaudējums, bet drīzāk kļūst par ieguvumu, ja domājam, piemēram, ka nākamais bērns, kuru šī pati sieviete varēs un gribēs atļauties, būs daudz mīlētāks.

Abortus neveic tie, kuri to negrib darīt. Zinu stāstus par cilvēkiem, kuri pārdomā burtiski pie klīnikas durvīm. Un nenožēlo. Viņiem bija līdz tam jānonāk. Un nekāda abortu propaganda arī taču nenotiek: tā ir pilnīgi intīma, bet izvēle, kuru var veikt vienīgi pilnīgā koncentrētā pārliecībā, gluži kā pašnāvību.

Un visu šo es rakstu kā cilvēks, kurš svēti tic, ka pasaule būtu bijusi par centimetru labāka un mīlošāka, ja mana māte būtu nosliekusies par labu abortam – kas man ir daudz svarīgāk par manu individuālo eksistenci kā tādu. Ir daudz sāpju piedzimt tādam fiziski dzīvam, bet vecāka prātā abortētam. Pēc tam šausmīgi pie daudz kā jāstrādā un reizēm liekas, ka tur visai dzīvei darba nepietiks.

Sliktāk katrā ziņā nebūtu bijis.