aleksandr_vlad's Journal

(Latest 20 entries) (Calendar) (Friends) (User info)
Navigate: (Previous 20 entries)

Friday, September 10, 2010

11:40PM - Tas pats, bet savādāk.

Kārtējās pārbaudes un sarunas ar speciālistiem. Jau sen mani nomāc depresīvas domas, tikai iedomājoties vien, kas mani sagaida, vai vienkārši ieraugot attiecīgos cilvēkus. Par to mani brīdināja- tā mēdzot gadīties, ja ir tik daudz aizliegumi kā man- kad liekas, ka esi apradis ar esošo situāciju, tad tas ir tikai maldīgi, jo vēl pēc dažām nedēļām parādās īstās sajūtas.
Iekšējā sajūta ir vienkārši graujoša- liekas ka esmu tā kā padevies, pat nezinu kam. Ir gan palicis pavisam maz- 2 mēneši. Man gan jau pateica, ka daži ierobežojumi attieksies noteikti uz ilgāku laiku. Tas nekas, galvenais, lai vairāk nav jādzer zāles un var atsākt fiziskās nodarbes uz visiem 100 apgriezieniem. Tas tā iekšēji nomāc, sajūta, ka indēju pats sevi nost. Ļoti palīdz atrašanās svaigā gaisā un vides maiņa, bet mainot vidi, draugi nespēj sekot tai līdzi. Pietrūkst sarunas, tādu vienkāršu sarunu, kas neskartu veselību vai mani. Gribu vienkārši parunāties: "Skaties, lapas jau dzeltē, drīz laikam rudens."
Es ceru, ka nezaudēšu saikni ar citiem, dibināt jaunas draudzības un censties pašam reanimēt vecās par katru cenu noteikti negribēsies. No cīņas uz cīņu iet, protams, būs jādara, bet tagad ir tāds saudzējošais režīms. gribu plūst vienu nedēļu, un tad.
Dikti palīdz mūzika ;) http://www.youtube.com/watch?v=IAs4L9AKUKk jeaahhh :)
PS Laikam beidzot esmu sapratis- veselība, veselība, veselība. Noteikti negribu tam vēlreiz iet cauri, vai arī, ka tas gadās man labi zināmiem cilvēkiem. Tas ir visai briesmīgi.

Current mood: tired

(comment on this)

Friday, August 27, 2010

11:34AM - 23

Praktiski 2 nedēļas nebiju skuvies, biju noaudzis pamatīgi. Pēdējās 3-4 dienas biju tāds apātisks, nezināju kur īsti likties un ko darīt. Neko nevēlējos un tieši tai laikā visu. Vēlējos noorganizēt ceļojumu uz Vidzemi savā dzimšanas dienā, par kuru maniem līdzbraucējiem nebija nojausma, bet nesanāca. Jutos vīlies, vēl apātiskāks, aizkaitinātāks.
26. vakarā noskuvos, centos spogulī neskatīties. Devos gulēt.
27. no rīta pamodos, jutos priecīgs, mierīgs. Šodien ir mana dzimšanas diena. Viss iepriekšējo dienu stress, apātisms utt nav, ir miers un klusums. Nekādu traucēkļu. Došos uz Rīgu, pabūšu SP telpā, došos uz kafejnīcu iemalkot kakao, apskatīšu pāris vietas un vienkārši veltīšu dienu sev. Šodien laiks kā uz pasūtījuma- saulains.
Daudz laimes man, vēlos vēlēšanos un dodos ceļā.

Current mood: bouncy

(comment on this)

11:18AM - Mazirbes darbi un nedarbi

Uzreiz kad atbraucu, dodamies nelielā pastaigā līdz jūrai, lai varētu saprast kas un kā ir jāmēra. Nolemjam no paša rīta celties un iet mērīt (šis teksts īstenībā kļuva kā lamuvārds, jo to teica katru rītu un taisnības labad jāsaka, ka nereizes noteiktajā laikā tā arī nepiecēlāmies un neizgājām).
Apskatu tuvējo apkārtni, veikalu, veicu dažas fotogrāfijas un aidā uz priekšu. Pie jūras saņemu norādījumus kā esot jāmēra, kur uzreiz norādu, ka tas nav iespējams. Īsi pastāstu kas ir un nav iespējams ar šo agregātu. Nedaudz šokēju Aneti. Mani gan vairāk interesē koka mols, nelielais grāvis, kas ietek jūrā un jā- pati jūra.
Gandrīz visas dienas dzīvosim trijatā, tā noteica Anete- es, Anete, Līva. Pārējie ir devušies Kolkā ar katamarānu un nebūs mājās 2 dienas (vismaz). Vakarā skatāmies filmas, dodamies uz skolu pie interneta (lai gan mani tas īpaši neinteresē). Daudz sarunu par un ap dažādām tēmām. Iepazīstu māju saimnieku, tas tāds nedaudz iedzēris izskatās (un arī ir) mēģina man ar iebarot kādu mēriņu :D. Viņš noteikti domā, ka es ar Aneti esam pāris. Es gan pateicu, ka mūsu attiecības balstās tikai tad, ja man ir nauda, pretējā gadījumā mēs nevaram būt kopā :D Tad saņēmu morāli, ka nauda jau neesot tā galvenā utt :D Vakarā mieriņš un čučēšana. No rīta sākās manis izpausmes, bija noteikt, ka mēs celsimies agri augšā- bet viņas ir guļavas! Abas. Tā nu es pildīju "godīgā pilsoņa" pienākumus un gāzos un kritu viņām virsū, runāju ar viņām, kutināju un visādi citādi darbojos. Par to es saņēmu pretī nāves draudus un, ka es vairāk neesot foršs :D
Dienas otrajā pusē tomēr visi ir pamodušies, pabarojušies un varam doties beidzot strādāt. Strādājam visu dienu, (līdz tumsai, un cik ta tur bija palicis...) Mērīšanu traucēja aptuveni 35 sievietes, kas bija izdomājušas veidot nometni šeit- ar paklājiņiem, vingrot utt. Vakarā atpakaļ uz mājām, filmas, ēdiens, sarunas, miegs.
Rīts tāds pats kā pagājušais. Nekādu izmaiņu un reakcijas. Atkal dienas otrajā pusē dodamies mērīt, mēram līdz 11 vakarā, pa tumsu bija interesanti mērīt.
Atnākot atpakaļ, ceļotāji no Kolkas ir atgriezušies, ir pirts utt. Citas sarunas, citi cilvēki.
Nākošais rīts, kad arī ir apsolīts celties no rita agri agri un doties, protams, atkal nenostrādā. Atkal dodos pildīt savu svēto uzdevumu, šoreiz jau ir jāmēģina piecelt 3 meitenes. Abi džeki jau gan ir sen augšā un darbojās. Vēl sarunas, un 17.30 dodos projām, atvadas un aidā.
18.00 atrodos uz ceļa un stopēju. Neliels lietutiņš atkal smidzina visu laiku. Edgars atstopē tieši un tāda veiksmīga tikšanās sanāk :D nedaudz parunājamies, kas un kā, jo mašīnas tāpat nebrauc un nestājas neviena. Tad pēkšņi viena apstājas. Atvados no Edgara, un aidā braucu, izrādās šie cilvēki brauc līdz Rīgai, ehh, vismaz nevajadzēs stopēties ar citām mašīnām. Šie gan nav īpaši komunikabli, sieviete runā nepārtraukti pa telefonu. Viņus interesēja vairāk pētījums, ko mēs veicām un kur iet klāt un iet nost jūra. Rīgā izlaida uz salu tilta un tad arī ceļojums beidzās. Vēl ar kājām līdz autoostai, autobusā priekšā un uz mājām.

Current mood: amused

(comment on this)

10:33AM - Mazirbe

Saņēmu uzaicinājumu no Anetes un devos ceļā- stopējot, uz Mazirbi ;)
Sākumā devos ar vilcienu līdz Priedaini, šoreiz sanāca trāpīt uz tādu vilcienu, kas arī pietur šajā pieturā :D Ārā bija nemīlīgs laiks- ik pa brīdim smidzina, bet vismaz nelīst kārtīgi, tātad izredzes būt relatīvi sausam es saglabāju visai lielas :)
Ceļā uz stopēšanas vietu man "pielipa" viena dziesma un nepārtraukti dungoju. Mani apdzina apuveni 16 riteņbraucēji- vācu tūristu grupiņa, kas bija izvēlējusies doties uz Jūrmalu. Zem tilta atradās bariņš cilvēku, kas glābās no nelielā lietus gāzes, kad es gāju tieši zem tilta viņu sarunas apklusa un es tiku pavadīts ar zagšus skatieniem. Kā atkal sasniedzu lietus zonu, tā viņu sarunas atkal atsākās.
Nonākot stopēšanas vietā, mana jaka jau bija kļuvusi par lateksa jaciņu, šorti nedaudz mitri, vienīgi kājas, tās gan bija slapjas. Paceļu rociņu, un 2. mašīna apstājas! :) He heiii, dziesmā un lietū ir spēks :) Izrādās šis vīrs dodas līdz lielupes tiltam, droši piekrītu doties ceļā un aidā uz priekšu. Runā krieviski, bet tāds labsirdīgs, runātīgs. Uzzinu par viņa šīs vasaras sasniegumiem, dažiem ceļojumiem, par transporta policiju, ceļu kvalitāti- vārdu sakot nedaudz no visādiem dzīves sīkumiem. :) Viņu interesēja, ko es darot- ko es ar savu izglītību varu darīt utt- ikdienišķie jautājumi :) Sanāca laba saruna. Izlaida mani pie Lielupes tilta, kur viņš strādāja. Devos līdz vietai, kur beidzas remonts un turpināju stopēt. Tā kā strādāja luksafors, tad mašīnas tieši tajā brīdi negāja. Tad sāka kustēties mašīnu kolonna, ļoti lēnu, neviena neapstājās. Atkal tukšuma periods- neviens nebrauc- otra kolonna no otras puses uzsāk kustību. Tā es īsinot laiku virpuļoju un.... Pēkšņi mašīna apstājas- tas pats smagais- aizvedīšot mani līdz Kalnciema pagriezienam, jo kaut kur esot tā iepriekš minētā transporta policija un viņam vispār neesot nojausmas, cik mašīna sverot tagad, bet noteikti daudz, kā nekā visa krava ar asfaltu! :)
Tā es laimīgi tieku līdz Kalnciema pagriezienam, un sāku stopēt tālāk- atkal lietus mani pavada. Es biju noraizējies, ka no šīs vietas nekur tālāk varu arī netikt- nav tā labākā vieta kur stopēt, bet vismaz nomale šeit ir iespaidīga. 10 minūtes vicinot īkšķi uz augšu, tomēs kāds to ar pamana, un sanāk nostopēt džipu! :D ādas salons (viss gaišs iekšā un es- slapjš, nedaudz netīru somu un kājām, es pat nezinu kā viņš izdomāja apstāties! :) ) Dodas šis cilvēks līdz Tukuma aplim. Kungs gados, nodarbojas ar bitēm, viņu arī interesē mana profesija :) Ceļš paiet ātri, pēdējie veiksmes vēlējumi un aidā uz priekšu tālāk. Vēl nopakaļ viņš nosaka- kāpēc tad es nestopējot kopā ar kādu, vienam tak nav tik interesanti kā kopā.
Tukuma aplis ir piemā vieta, kur lietus ir mitējies, bet tas tā- mānīgi, jo mākoņiem labpatīk ik pa laikam kacināt :) Šeit man sanāk stāvēt aptuveni 5 minūtes (šī diena ir bezgalīgas laimes un veiksmes pilna) apstājas smagā mašīna, aizvedīšot mani līdz Talsiem :). Ar šo cilvēku sanāca visvairāk runāties- jo bija visilgākais ceļš jāpavada kopā, bet ir ko vismazāk stāstīt, jo viņš runāja savā dialektā, un es maz ko sapratu :D Vedot sadzīves atkritumus no Jūrmalas, Rojas, Tukuma uz Talsu izgāstuvi, jo tā esot vienīgā šajā apkārtnē, pārējās visas esot ciet. Patīk savs darbs, jo ir nepārtrauktā ceļā, vienīgais, kas nepatīkot ir tas, ka neredzot savu meitiņu. Ar šo cilvēku sanāca daudz pasmieties, jo viņa valoda, dialekts, tas viss kopā tā jaucās kopā un sanāca man reizēm tā smieties cik vien "iekšā". Bija jautri. Apbraucām Talsu apvedceļu, līdz pagriezienam uz izgāstuvi. Tāds tukš ceļš- apkārt lauki, autobusa pietura. Līdz autobusam bija 3.5h! :D Sāku stopēt, te tas veicās gausi, jo mašīnas nebija. Bet ar to visu nācās gaidīt 15 minūtes aptuveni. Tad sanāca nostopēt vienu vīru, kas brauca uz Pūņām. Arī dialekta cilvēks, pusmūžā. Viņš ar izteica piezīmi, ka vienam tak neesot forši šādi braukāties apkārt.
Pūņas izrādās ir tik daži km uz priekšu :) Saruna nekāda neizdevās, jo laiks bija tik īss. Pūņās novēroju norādi uz muzeju un bijušo postpadomju rūpnīcas kompleksu, ko arī iemūžinu telefonā. Šeit ir vēl lielāks pamirums stopēt. Tās dziesmas meldiņš nepamet mani. Minūtes 10 un atkal veiksme- mašīnā 3 cilvēki, 1 sieviete, kas ir arī pie stūres un 2 vīrieši. Pirmais jautājums, ko viņi uzdod- vai es gadījumā nebraucu tik tos dažus simtus metrus kalniņā, kad es pasaku, ka mans mērķis noteikti nav šis pakalniņš, bet pludmale Mazirbē, tad tas tiek uzskatīts par gana labu attālumu, lai pavestu mani, bet līdz Dundagai :)
Šeit man nemaz nevajadzēja neko īpaši pūlēties ar runāšanu, vai tās uzsākšanu, jo uzreiz es tiku izvaicāts :) Ar nelielu, bet savādāku dialektu runas atkal par un ap tēmām- dažādām un daudz. Pa ceļam viņi iegriezās maiznīcā vietējā, es ar ieteicos, ka varētu saviem draugiem un sev nopirkt tikko ceptu maizi. Maiznīca ir maziņa, maize jau smaržo tikko izkāpjot no mašīnas ārā. Nopērku saldskābmaizi un ķieģelīti, to man iesaka gan mani šoferīši, gan maizniece. Maize ir karsta, mīksta. Tiek iepakota somā un aidā- dodamies tālāk. Es tieku izprašņāts par latviskojumiem, kurus es zinu, un pamācīts par jauniem- intensīvās pastaigas operātors esot gans un godīgā izpalīdze- prostitūta. Bija vēl, bet tie bija rupjāki :D Tiek stāstītas man anekdotes. Komēdija par velti, bija ļoti jautri :)
Iebraucam Dundagā, es tieku iazvests līdz ceļam, pa kuru var tikt līdz Mazirbei, tiek novēlēta veiksme un aidā projām! :) Pa ceļam es redzēju pāris interesantus objektus, tāpēc devos atpakaļ, nofotogrāfēju krokodīlu, apskatu Dundagas pili, iegriežos informācijas centrā, kur savācos buklētu kaudzīti, nedaudz nošokēju darbinieci, ka es ar stopiem uz šejieni esmu ticis. :) Izmetis nelielu loku pa Dundagu, dodos uz ceļu, stopēt tālāk.
Nonākot uz ceļa, domāju, ka te nu gan es varētu ilgi un dikti gaidīt autobusu :) Bet nē, atkal kļūda, 5 minūtes, varbūt pat mazāk, pirmā mašīna un apstājas, sieviete (šogad pirmā). Dodas apskatīt savu dārzu, vedīšot līdz tam, tie esot kādi 5km ;) Noteicu, ka tas man derot, galvenais ir kustība uz priekšu. Uzzinu kas ir viņas dārzā un dažus sīkumus un ar to ar šis brauciens beidzas. Norādītā vieta ir klāt.
Līdz Mazirbei ir palikuši aptuveni 20km. Nevienas mašīnas, pēkšņi parādās, pat kolonna, pēdējā bremzē, bet neapstājas pie manis, bet nostāk, izrādās tie ir sēņotāji/ogotāji :D Nu nekas, Lietus vismaz ir mitējies un saulīte spīd. Nolemju nestāvēt uz vietas, bet doties tālāk uz priekšu, pa ceļam nonāku dillemas priekšā- uz ceļa nomales ir ķirzaka, kuru gribu nofotogrāfēt un brauc mašīna- ko darīt stopēt vai fotogrāfēt. Moments pazūd, neizdaru nevienu ne otru :D Ak jel ;) Dzestrs gaiss, patīkami elpot, brauc pretī vairākas mašīnas (nodomāju uzreiz par Mērfiju) un, kad noieti kādi 4km brauc mašīna, apstājās. Jaguārs, zaļš, tas taču limuzīns! :D Cienijama vecuma cilvēks saka, ka, lai droši sēstoties iekšā, aizvedīšot mani līdz Mazirbei, pats braucot tālāk (uz kādu no tiem raga ciemiem, bet viņu ir tik daudz, ka piemirsu nosaukumu) Pa ceļam uzzinu stāstu par mazbānīti, kas šeit ir bijis agrāk, tiek parādīts man arī uzbērums, vēl šo to no vēstures. Tad tiek uzklausīta žēlaba par aizdambējušiem grāvjiem un upēm, kā rezultātā ūdens appludina teritorijas lielas. Kad uzzin, ko es mācos, un ko braucu darīt, tiek uzstādits man jautājums, kā lai ar to cīnās :) īsti līdz galam atbildi nespēju dot, jo pienāca ceļa gals, bet mans teksts lika viņam nedaudz aizdomāties. Nonākot Mazirbē- zvans Anetei, īss apstāsts no viņas puses kur man jādodas un aidā. 5 minūšu gaidīšana un tad beidzot ar ierodas. Apskāviens un īss pārstāsts kā es šeit nokļuvu, maldīšanās pa celiņiem un nonākšana galamērķī. Ahh, miers un klusums (sirsniņā iestājās, kad ieraugu vietu, ko varēšu saukt par mājām turpmākās dienas.)

Current mood: touched

(comment on this)

Monday, August 16, 2010

Monday, July 26, 2010

2:36AM - E2010 VII Noslēgums

Tagad pārdomājot, kā tas viss ir bijis. Jā, nebūtu domājis, ka man varētu biis patikt šāda tipa pasākums :)
Viena no patīkamākajām lietām- lai gan gadu starpība starp jaunāko unvecāko dalībnieku bija 17 gadi, visi bija vienlīdzīgi, runājot ar cilvēkiem nevarēja izjust nemazāko gadu starpību. Visi bija kā viens.
Šīa patīkamākā apziņa- nedēļu bez sakaru līdzekļiem, neatbildētie telefona zvani, atbildes uz sms tiek piegādātas kā minimums pēc pāris h utt. Šī bezrūpība, kas bija nedēļas garumā, jā tā bija laba.
Šī viena diena un viss- jau dodos tālāk, šoreiz uz saviem laukiem.
Sirsniņā paturot to visu, kas tur bija, un atceroties, smaidu ;)
Heijā, šis nebija kā seminārs, šis bija kā atputa- atvaļinājums, kaut kas tāds, kas atslēdz no apkārtējā visa. Jeah
Tiekamies pēc 11h uz ceļa- šoreiz stopējot uz otru Latvijas daļu ;)

Current mood: impressed

Current music: Latvian Blues band

(comment on this)

2:14AM - E2010 VI Mājupceļš

Vispirms dodamies uz Ventspili, tur mūs aizved Daces vīrs. Visi kopistiski braucam uz Ventspili, uzpildīt mašīnu, paskatīties ziedu paklāju, pabaroties.
Ar Andu no sākuma domājam uzreiz stopēt un dodaimes uz šosejas pusi, pēc neilga brīža Anda izdomā, ka varētu apmeklēt ziedu paklāju. Jā, tas varētu būt jauki. Un tā dodamies uz Prominādi. Viss tik sakopts, daudz cilvēku, ziedu paklāju arī redzam, vispār tā nedaudz vilšanās sajūta- paklājs jau ir garš, tas jā, bet tik šaurs.... Izstaigājam tuvāko apkārtni un aptuveni dodamies uz šosejas pusi. Pāris cilvēkiem paprasam virzienu, kartes mums nav, ejam tā uz čuju. Nonākot pie tilta, atmiņā tiek atsaukti daži objekti, un tad jau vairs neko sajaukt nevar. Uz jautājumu, kā es atceros tos objektus, kuriem braucām garām turpceļā, es atbildēju, piem. šo ēku es atceros pēc nosaukuma- tās nosaukums veido pirmie tavi uzvārda burti. Asociācijas. Tas tā, jocīgi un dikti :)
Tiekam līdz benzīntankam un sākam stopēt. aptuveni 15 minūtes un nostopējam busiņu, kas brauc līdz vecajam Kandavas ceļam (solās mūs aizvest līdz Jaunmoku pilij). Tā jocīgi- busiņš vecs, bet daudz vietas, šoferis tur logu puspavērtu un saruna sanāk caur bļaušanu visu laiku. Izrādās esam nostopējuši bijušo ģeogrāfu (mācījies ģeoloģiju). Uzzinam par dažiem pasniedzējiem šo to, tad ir arī daži tādi, kas viņu ir mācījuši un mūs ar :). Jauki parunājamies, un viņš mūs sola aizvest līdz Tukuma aplim. Tā kā man ir lidzi ģeogrāfu karogs, tad apsolu, kā bijušajam ģoegrāfam to noteikti parādīt, kad mūs izlaidīs ārā. Atsaucam viņam atmiņā himnu, izrādās, nekas nav mainījies, un tā vēl aizvien ir tā pati ;) ļoti latīkami. Tad uzzinām vēl kā dažs labs ir atskaitīts no fakultātes dziedot dziesmas, tās nedaudz pārveidojot. Pastāsta par savām praksēm, un vēl un vēl un vēl. Ak, sajutos nenormāli naivi, viņš stāstīja stāstus un es ar klausījos katru vārdu. Tas viss likās tā- romantiski, iespaidīgi, aizraujoši, fantastiski, kaut mums tas viss būtu o jā.
Tiekam līdz tukuma aplim un solījumu pildam- parādam karogu. Tas smaids šim cilvēkam, likās, uzreiz tajā sekundēs pagāja viņam cauri visi studiju gadi. Nedaudz minstinoties viņš arī pieskārās karogam. Varēja sajust tādu nelielu grūtsirdības apziņu. Ar to vēl viss nebeidzās- viņš mums iedeva viena cilvēka kontaktus, tas esot pirms gadiem 20 bijis arī kursa vecākais un par tradīcijām spēšot pastāstīt daudz ko vairāk un interesantāk nekā viņš. Lai gan man viņa stāsti jau likās gana iespaidīgi.
Tā nu stopēšana turpinās, Anda vēl piebild, ka gan jau ar nākošo stopētāju izdosies atrast ar kādu radniecību :D
Nākošā mašīna mums ir jāgaida aptuveni 20 min. un izrādās, tas ir Mārtiņš Rubenis. ;) Tā nu sanāca nedaudz parunāties. Iebraucot Rīgā, izrādās, Mārtiņu ir mācījis Andas vectēvs, te nu es sāku smieties :) Andai bija taisnība, nu vismaz daļēji. Radinieks jau tas nebija, bet ar radiniekiem saistīts cilvēks gan ;). Tā nu viņš mūs izlaida Imantā. Man bija 2h līdz pēdējam autobusam. Bet man bija Rolandam jāatdod telefona lādētājs. Sazvanījos ar Sanitu, visu noskaidroju, Rolands atbraukšot pie Andas pēc 20 min.
Tā nu sanācās pie Andas gaidīt nevis 20 bet 40 min. (Tāda dīvaina laika izjūta). Izrādās no 3 lādētājiem, neviens nav Rolanda :D Bet vienu gan viņš savāca. Tad man bija jāizved līdz bāzes veikalam, pirkšot somu tur. Uz atgādinājumu, ka man pēdējais autobuss nu jau pēc 40 min būs, Rolandas ar Sanitu piedāvājās aizvest uz mājām ar mašīnu. Tā nu es ar Rolandu aptuveni 25 min gaidījām Ķengaraga brīnišķīgajos iekšpagalmos, kamēr Sanita ar Olafu pļāpāja. Pēc tam devāmies uz Iecavas pusi, 2x apsteidzot manu autobusu :D.
Pieveda mani pie pašām mājas logiem. Tas viss tā tīri forši. Aptuevni 10 min mājās un es jau vēlos projām.

Current mood: blah

(comment on this)

1:58AM - E2010 V Pēdējie akordi

Maija paziņo, ka būs jāpaliek nometnē un jātaisa vakariņas- tradicionāls Latviešu ēdiens. Tas tā tīri neforši, jo paziņo pēdējā brīdī, un nākošajā dienā bija doma bruakt uz Slīteres nacionālu parku, Kolkas ragu, dažiem Līvu ciemiem, un protams, jūru. Tā nu nedaudz saškrobējies, devos čučiņāt. No rīta sagatavojām brokastis, visu izdarījām, un tad Maija paziņo, ka ir vēl viena vieta brīva, bet es atteicos braukt, jo vēl brokastis nebiju pāēdis, un jā, autobuss pēc 5 min, bet man vēl nekas nav sagatavots, un tāda negribīga sajūta.
Paliku mājās (skat, kā es jau saucu nometnes vietu). Es, Anda, Irina, Krišjānis un 2 vācieši. Irina bija tāds visai labs statists- viņa čučēja līdz pusdienām :D Ar Andu foršas sarunas, kaut vai- viņa atgādina, ka varētu tā kā sākt kaut ko darīt- sālīt gurķus, uz ko es atbildēju, ka es ar tādu domu apsveru, bet tikai pēc 13 min. kad būs apaļa stunda. Sekundes klusumu pārtrauc smiekli :D. Visu dienu līņā lietus. Negribas neko darīt, un pats labākais, par to nejūtamies necik vainīgi. Tad pie mums ierodas Ventas balss pārstāvji, jādod intervija. Oh. Tā nedaudz neveikli jūtos, aptuveni 15 min parunājamies, pastāstam, kas mēs esam, ko darām, kādi dalībnieki, no kurienes utt :)
Vakariņas sākam taisīt 1h 15 min vēlāk nekā mums teica, taisam tradicionālu ēdienu. Neviens no mums negrib taisīt ēst (Irina jau atkrita pašā sākumā, jo viņa gulēja pusi dienas un tad bija ierakusies savos darbos). Es ierosināju, ka mēs varētu pusdienās servēt cepumus ar konfektēm un gurķiem... Andai tas ar šķita gana labs piedāvājums. Pārvarot slinkumu sākam taisīt vakariņas, Irina ar pieslēdzās uz atsevišķiem darbiem. Vāram, tagad prātojam, vai ir gana labs, pagaršojam, men negaršo, Andai arī nē, tātad der! :D Sagaidam mūsu klaiņojošos dalībniekus mājās, vkaariņas gatavas (tik sīpoli vēl nebija uzcepti līdz galam). Izrādās, viņiem visu dienu nav lijis lietus!!!! Mums gan nācās baudīt lietainu dienu, visu dienu. Pie tam vienai dalībnieku teltij bija nepavisam paveicies- lietus un vējš bija iznīcinājis telti un visas mantas bija slapjas. Uzservējam vakariņas, un par pārsteigumu- visiem ļooooti garšoja. Pateicās vairākas reizes. Vakars ar tradicionālu mūziku un dančiem.
Peter un Gal (slovēnis) nācās iekopēt arī kādu tradicionālo mūziku, jo viņiem bija dikti iepaticies. Un atkal kārtējās sarunas un pārspriedumi.
Pēdējās lietas- sasēžamies aplītī, pastāstam viens otram, kas patika kas nē, pasniedz diplomus, piemiņas balvas, atsevišķas nominācijas. Visi priecīgi un apmierināti. Vakara daļa var sākties. Izveidojam lāpu aleju kalnā augšā pie karoga. Ak, un rīt jādodas projām. Tiek ievākti cilvēku kontakti- telefoni, ēpasti, apsolīts kādu vienu vēl tikties, un noteikti apmeklēt nākošos tāda tipa pasākumus. Viss beidzās ļoti jauki un patīkami.
Ar Andu norunājām, ka stopēsim kopā uz Rīgu. Kā pāēdīsim brokastis, tā arī sāksim stopēt. Rīts iesākās visai pavēlu, lēnu garu pabarojāmies, sakārtojām apkārtni un diena jau bija krietnās pusdienās.

Current mood: amused

(comment on this)

1:23AM - E2010 IV Pazūd laiks

Nākošajās dienās mūs gaida izvēle- doties uz rūpnīcām- Liepājas metalurgu un Cemex un pēc tam uz mājām caur Kuldīgu, vai doties uz 2 militārajām bāzēm. Vispār jau sākumā militārās bāzes bija uzticētas vienam citam cilvēkam, bet, tas pēdējā brīdī atteicās un tas viss tika uzticēts man un Artūram. Tā nu gatavojām informāciju.
Es devos uz militāro bāzu izbraucienu, sasēdāmies vienā vieglajā mašīnā un busā un devāmies ceļā. Pirmajā bāzē mums gide pastāstīja kas un kā ir bijis, kā cilvēki nav laisti gar jūru, ka tikai bijusi 500m josla, kur cilvēki varējuši piekļūt jūrai. Zvejniecība bija aizgliegta, laivas sadedzinātas utt. Pastāstīts par iedzīvotājiem, baznīcu utt. Tagad Ziemupē tas ir dabas parks, šeit salīdzinoši mazā teritorijā ir vairāk kā 50 dažādu augu sugu, lielākties aizsargājamo. Tāptat ir arī ar kadiķiem, kas izrādās aug tieši tajā vietā, kur sadedzināja zvejnieku laivas. Vēlāk devāmies arī uz pašu bāzi, šajā reģionā bāzes esot bijušas vidēji ik pa 4km. No ēkām gan esot tikai dažas palikušas- virsnieku māja, garāžas (angāri), un vadības un tehnikas centri- bunkuri. Šeit liela interese ir tieši ārzemniekiem, jo Slovēņiem pa visu valsti esot 4 tādas pamestas bāzes. Zviedrijā nav pieejas nekam tādam un vīlies neizskatās neviens. Visi lodā apkārt un intensīvi fotogrāfē. Tad es pastāstu par raķēšu bāzi, kas atrodas pie manas dzīves vietas- ka tur zemnieks nopirka un centās to izmantot kā kāpostu glabātavu (pagrabu). Bet kāposti kļuva radioaktīvi un nācās to visu utilizēt. Tas dažos radīja pamatotus jautājumus, vai sēit arī ir radioaktivitāte :) Protams, nebija, un to kāpostos radioaktivitāte arī bija visai niecīga, tā kā nepar ko nevajadzēja uztraukties. Latvijā kodolieroči bija no 1965-1990 gadam :). Šis bija labais piemērs kā izmantot bijušās karabāzes, jo teriotorija bija attīrīta, cilvēki nodarbojas ar tūrismu šajā vietā. Ēkas esot iznomātas un drīzumā šeit taisīšot atpūtas kompleksu.
Tālāk devāmies uz Liepāju- Ziemeļu fortiem, tur ideja bija vienkārši papusdienot, nedaudz papeldēt un doties tālāk. Šī vieta ārzemniekiem vispār likās kā paradīze, dažs labs nodarbojās tikai ar fotogrāfēšanu un lodāšanu, par pusdienām pavisam aizmirstot ;) Mūsu norunātā stunda bija pagājusi, un lielāko problēmu mums sagādāja Peter- Zviedrs, kurš kaut kur bija pazudis. Viņam šādas lietas nu dikti tīk un bija aizgājis palodāt pa bunkuriem. Beigās jau arī viņu atrodam un dodamies tālāk- uz Zvādes izmēģinājuma poligonu. Kā izrādās tas ir lielākais mācību poligons, 24500 ha teritorijas aizņem. no tiem 21451ha ir piesārņots ar militārajiem atkritumiem, dažās vietās arī ar bīstamām vielām. Šeit uzzinām, ka smagākās bumbas, kuras ir nomestas šeit svēra 500kg, pa tieši lidojuma poligona izmēģinājuma viducī atradās kapi... vidējais piesārņojuma blīvums ir aptuvnei 20 vienības uz kvadrātmetru. agrāk šeit dzīvoja 3000 iedzīvotāji, patreiz 400. Tas tāpēc, ka, kad šeit bija poligons, cilvēki no viņa varēja izbraukt vai iebraukt (piemēram apciemot radus) tikai sestdienā svētdienā. Visā pārējā lakā viss bija slēgts. Apmeklējām arī lidojuma centru un citas būves, redzējām arī kur ir mestas bumbas, un kādas bedres ir atstātas. Tas viss, tā tīri iespaidīgi. Atpakaļceļā devāmies uz Kuldīgu, tur pie ventas rumbas pabijām. Peter vairākas reizes atkārtoja kā mums- latviešiem, ir paveicies, un kā viņš šeit vēlētos dzīvot- Latvijā un Igaunijā. Šeit tas viss ir dabiski un jā. Redzējām zivis, kas lec augšā pa ūdenskritumu, tās nofotogrāfēt gan neizdevās. :) Daži labi papeldējās arī. Lielu smieklu vilni radīja raksta stends pie ventas rumbas. blakus esošais kanāls, kas hercoga Jēkaba laikā tika būvēts, par tā vēsturi. Smieklus radīja pēdējie 2 teikumi. "Nauda aptrūkās tā celtniecībai (jau trešo reizi), bet darbi pie kanāla būvniecības turpinājās 20 gadus, jo turku gūstekņiem nebija ko darīt."
Tad, kad mēs atbruacām uz Kuldīgu, tad otra grupa tieši gatavjās doties projām, Anda izbaudīja mana un Artūra kopistisko apskāvienu ;)
Atpakaļceļš mierīgs un miegains.
Otrās grupas stāstījums par rūpnīcām bija arī ļoti iespaidīgs, tās krāsas un bildes, ļoooti labi tas viss tā kopā.
Kārtējās sarunas vakarā, jo vairāk dienas pavadītas, jo saturīgākas, ilgākas un labākas sarunas. Tas viss kopā ļoti patīkami.
Nākošās dienas globalizācijas spēle un ZB-daba lekcija likās man lieka. Nu tā, neko vērtigu atāl nepanāca, bet tas manā skatījumā. Tad vēl jāpiemin Sandija Semjonova apciemojums. Pastāstīja par vides faktiem, ka tas ir viens no vecākiem un patstāvīgākajiem vides raidījumiem Eiropā, kas vairāk nekā 15 gadus patstāvīgi- katru nedēļu iznāk ēterā. Tika rādīti dažādu raidījumu izgiezumi, stāstīts par darbu kā tādu- gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Bija arī melnā humora deva pašās beigās :D
Mācījām dančus, šajās atraktivitātēs piedalījās pilnīgi visi ārzemnieki, tas viņiem bija ļoti liels, pat varētu teikt pārdzīvojums (poztivīvs). Atcerējos savu pamatskolas laiku, kad intensīvi dejoju ar ;) uhh, bija jautri un lustīgi.
Un tad tādās atsevišķās sarunās- kura vispār šodien ir diena, cik mēs šeit ilgi esam? Eu, mēs tak esam jau veselu nedēļu bez ārpasaules ziņām, un nu jā- bohēmiski ģeo stilistiks pasākums.
Kā lai savādāk nosauc lekšanu ventā no laipas. Ar cepurēm. Uz jautājumu, kāpēc mums vajag cepures (parastās cepures ar nagu) atbildējām, ka tas speciāli, lai matus nesaslapinātu :D. Tad reizes 3 es pazaudēju savu cepuri, 1x atradu es, otru Rolands, trešo Anda. Taisījām vilcieniņu, tad vēl dažas interesantas bildes ar lecieniem ūdenī. Artūrs Andu iemeta ar visām drēbēm ūdenī un vēl un vēl un vēl ūdens prieki. Jūrkalnes lielajos viļņos ar.

Current mood: cheerful

(comment on this)

12:45AM - EURENSSA 2010 II Neizdarītie darbi un viesi.

Iekārtojāmies pirtī, lai gan bija domāts, ka gulēsim teltīs, tomēr šīs kļuva, vismaz man, par manām mājām visu nedēļu. Nākošajā dienā mums bija jāizdara daudz lietu, jo māju saimnieks nebija izdarījis daudz ko tādu, ko bija apsolījis. Sākumā mēs sākām ar otras lapenes celtniecību. Es ar Rolandu rakām stabus, vilkām pārvalku pāri, stiprinājām tos. Tad bija jāskubina māju saimnieks, lai tak beidzot uzmūrē ārā virtuvi, kuru bija apsolījis, bet tā arī nebija uzbūvējis. Stress, stress, stress. Volejbola laukums arī puspabeigts- smiltis bija pilnīgi tikai vienai pusei, otrai tikai pa pusei. Pie tam, par smilti to bija grūti saukt- grants ar oļiem, tā precīzāk. Daži oļi bija visai iespaidīga izmēra, tos arī vajadzēja nolasīt. Āra dušām nebija aizkaru, elektrība bija pievilkta, bet nebija sataisīts viss līdz galam. Lapenē bija elektrība, bet tur arī bija ar šo un to problēmas. Tā nu visi ņēmāmies pa darbiem. Rokot stabus pa to sasodīti sauso zemi diezgan labi pārpūlējos, pēc tam jutos visai beigts, jā, slimība vēl nekur tālu nav atkāpusies no manis.
Dienas otrajā pusē parādās arī dalībnieki, pirmā dalībniece, kas atbrauc ir ukrianiete, to mājas saimnieks atveda ar savu busu, pa ceļam esot vēl viesi, bet tiem nepietika mašīnā vietas, bet vismaz viņu smagās somas visas paņēma. Aptuveni ap to laiku arī āra plītiņa bija pabeigta, protams, cements vēl nebija nožuvis, bet mums nācās vien uz tās jau sākt gatavot, jo dalībnieki sāka jau ierasties. Lēnām izrādam visu teritoriju, pastāstam kas un kā un kur tiks darīts. Tad visbeidzot arī ierodas organizatori, kuriem ir jāuzstāda zīmes, lai cilvēki zin, kur norisinās EURENSSA 2010 :) Garlaicīgi nebija, Cilvēki dažādi. Kopā mēs esam no 9 valstīm- Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Zviedrija (ierodas pēc 2 dienām gan), Slovēnija, Vācija, Šveice un Meksika. Jutos kā māju saimnieks, un ar tādu domu ar devos čučiņāt, rīt viss sāksies un tad jau redzēs kas un kā būs.
Vēl tad es apsvēru doties mājās kaut kur uz nedēļas vidu, lai gan man patika tas viss, ko mēs darījām līdz tam, es nebiju drošs, vai man patiks tas, kad visa runa sāks vīties ap vides zinātni utt.

Current mood: tired

(comment on this)

12:03AM - EURENSSA 2010 I (ceļš uz turieni)

Es vides zinātnes konferencē = ar manām iespējām kļūt par mācītāju. Tas izklausījās garlaicīgi un galīgi ne tas, kas mani interesētu. Lai padarītu ceļojumu interesantāku jau no paša sākuma sapratu, ka vajadzētu stopēt, tas varētu mazināt manu pesimismu. Man radās domubiedri un tā mēs sākumā 4, bet beigās 3 cilvēciņi- Es, Anda, Rolands. Izvēlējāmies stopētāju prieku ;)
Tā kā es biju vienīgais kompānijā, kas bija stopējis Latvijā un ir sanācis uz Ventspils galu ar stopēt, tad stopošanas vietu izvēlējos es. Viss sākās kā parasti- es zinu zinu ;) Vispirms devāmies pie Daces uz Zolitūdi, tur atstājām liekās mantas, visi savācāmies vienuviet, aizrunājām arī mašīnā vietu, jo 3-atā stopēt tomēr nav tas pats prātīgākais. Viss lēnā garā kārtojās pats no sevis un vieglā čilā ar vismaz vienas stundas nokavēšanos mēs beidzot kustamies ārā no Zolitūdes. Mērķis bija Priedaine, izkāpām Lielupē. Vilcieni ir neprognozējami ;) Vēl neliela pastaiga līdz Apvedceļam, vēl nedaudz zaudēts laiks, bet ir taču vasara..
Zīmes mums nav, tikai A3 bloks un marķieris. Izveidojam zīmi, pat veselas 3. Uz pirmās uzrakstam PIE, uz otrās LEMBERGA un uz trešās norādam bultu uz Ventspils zīmi. Vairākos šoferīšos tas izraisa nelielus smieklus. Pēc dažu minūšu desmitiem mainamies vietām un stratēģijām- Rolands izlaiž matus utt. Cenšamies nostopēt arī riteņbraucēju, o jā! :D Kad es viens stopēju uz Liepāju, ilgākais ko pavadīju stopējot bija 1h 10 min. Sākām par to runāt un apstājas mašīna- vēstniecības darbinieks. Aizvadītais laiks uz ceļa- 1h 9 min. Tas bija skaisti ;) Vēstniecības darbinieks uz Ventspili gan nedodas, bet paved gan krietnu gabaliņu. Uzzinam, ka viņš strādā Kaļiningradā, pastāsta vēl dažādas interesantas lietas par ceļošanu šurpu-turpu, par atsevišķām privilēģijām utt. Mūs izlaiž nekurienes vidū (aptuveni), autobusa pieturā ieturam nelielu maltīti un stopēšana var sākties. Ja godīgi, neizskatījās īpaši cerīgi ;) Šoreiz uz rakstu "Pie Lemberga" nomainījām ar uzrakstu "V-pils". Tas bija jocīgi, tur nostāvējām tikai 15 min. Pie tam nostopējām mašīnu tieši tad, kad turēju zīmi tieši sev sejai priekšā :D Šie cilvēki bija krievu valodas piekritēji, tāpēc īpaši sarunas nekādas nevedās. Tikām līdz Ventspilij, tur bija remontdarbi un pašam šoferītim radās azarts (tā vismaz izskatījās) kā un kur var izbraukt cauri, tāpēc viņi pieteicās mūs aizvest līdz ceļam P108. Nedaudz pariņķojām pa Ventspili, es šai pilsētā esmu bijis tikai kaut kad pamatskolā, kad bija ekskursija. Protams, pilsēta sakopta, skaista utt, bet lielāko interesi radīja tas, ka te nebija neviena paša Grafiti attēla vai ķēpājuma, tas tiešām ir skaisti!
Ventspilī kamēr Rolands meklēja burvīgo iespēju izmantot sabiedriskās toletes, tikām es ar Andu plunčājāmies strūklakā. Kuģīšu strūklakā. Visu pasākumu sāka Anda, tad pievienojos es un tad arī daži bērni, kas ar vecākiem staigājās pa parku. Bijām visai slapji, jo ideja iziet starp kuģīšiem noteikti neierindotos starp tām prātīgākajām. Bet ko var darīt, bija karsti kaut kur pie +30. Es nevarēju saprast, kur Rolands tik ilgi bija palicis, bet izrādās viņš jau sēdēja uz soliņa un fotogrāfēja mūs. Vooooot pī. Tad tālāk devāmies pastaigā līdz pludmalei, tur nedaudz pamērcējām kājas pludmalē, pašūpojāmies, parakāmies smiltīs, ārā bija tik karsts, ka jau bijām izžuvuši. Atpakaļceļā brīnumainā kārtā satikām Gaudenz- dalībnieku no Šveices (EURENSSA dalībnieku), Tā nu izdomājām visi četri doties uz Zūrām, pa ceļam gan vēl saņēmām lietus šalti, bet tas nemaz netraucēja. Tā mēs četratā nonācām uz P108 ceļa, sadalījāmies pa pāriem- es ar Andu un Rolands ar Gaudenu. Tad vilkām kārtis- tiem, kuriem kopējā kāršu summa ir lielāka tie paliek uz vietas, tiem kam mazāka, tie dodas tālāk. Rolands vēl paprasa papīru un uzraksta uz tā "13 km". Mēs "Zūras" un tagad atkal varēja sākties stopēšanas trešā tūre.
Mašīnu maz, lai nebūtu visu laiku jānīkst uz vietas nolemjam doties uz priekšu, pēc kāda laika pamanam, ka mums ir parazīti- pirms mums parādās vēl 2 stopētāji. Nu neko, Dacei jau ar bija drīz jābrauc, viņai mēs esam paziņojuši kur mēs esam, gan jau savāks mūs pa ceļam ;) Runājamies, stopējamies, lēnām velkamies pa ceļam. Kad ir noieti daži km radās eksistenciāls jautājums- vai Rolands ar Gaudenu pēc katra noietā km izsvītro uz savas stopēšanas lapas arī km>? :D Teiksim tā, pie šīs idejas mēs palikām un mums palaimējās- mašīna apstājās. Mūsu parazītiem gan nepaveicās, HA. :D Diemžēl mašīna bija pilna, kad iekāpām un mūsu otru daļu paņemt nesanāca. Cilvēki bija atsaucīgi un pat paveda mūs līdz pagriezienam uz Zūrām, lai gan paši dzīvoja kādu gabaliņu iepriekš. Braucot šajā mašīnā visu laiku redzējām priekšā negaisu- zibeņus un lietu, kad izkāpām ārā pie pagrieziena uz Zūrām mums arī sāka smidzināt lietus, bet nu knapi smidzināja tik. "Viegls" vasaras lietutiņš :). Tālāk dodamies ar kājām, sazinamies. Māju saimnieks mums ar pabrauc pretī. Paķer mūs līdz mājām, lai gan tie bija kādi 200m tik :). Pēc kādas stundas aptuveni ierodas arī pārējie. Rolands ar Gaudenu pa ceļam bija nostopējuši mašīnu (lai gan viņi teica, ka nevis viņi nostopēja, bet viņus nostopēja) vecpuišu ballītes dalībnieki. Pats vecpuisis esot bijis kautkur busa aizmugurē jau saldi čučiņājis. Viņi esot pavesti nelielu gabaliņu, un tad arī Dace savākusi viņus esot.
Mūsu ceļojuma pirmā daļa bija noslēgusies- mēs bijām Zūrās. Skatījos no mākslīgi uzbūvētā kalna zibeņu parādi kaut kur tālāk- te pat blakus un bija OK.
Skatīsimies, ko mums turpmākās dienas rādīs.

Current mood: touched

Current music: Latvian Blues Band

(comment on this)

Monday, July 12, 2010

10:45PM - Ceļošana un stāvēšana uz vietas.

Piektdien devos nelielā ceļojumā uz Liepājas pusi. Lieliska iespēja apskatīt kaut ko nezināmu un arī papļāpāt ar cilvēciņiem, kas kādu laiku nav manīti. Sākums padevās visai interesants, izrādās, apmaldīties var pierīgā visai viegli ;) Maldīšanās pa mežiem pļavām, kur izrādās mitinās arī tādas radībiņas kā zirģeļi, pat veseli 6, vien ir vienas grāmatas vērti. Vai vismaz izsauciena: "Kāpēc es par to nebrīnos?" Lai nu kā man tur gāja, bet beigās es nokļuvu līdz tam punktam, kas man pašam labpatikās dēvēt par vietu, kur noteikti apstāsies visas mašīnas kuras stopēšu. Pagāja tādas neaptveramas 15 minūtes, kuru laikā daždesmit pabrauca garām, citi pat paspēja pažestikulēt un atvainoties, ka nav vietas, tomēr kāds apžēlojās un apstājās. Es gan nezinu kas bija īstais iemesls- vai apžēlošanās par stopētāju, vai mašīnas noslāpšana, bet man sanāca apstādināt smagās mašīnas šoferi. Pats šoderis un viņa stāstījums visa ceļa garumā vien ir otras grāmatas vērts. Lietuviešu nummuri, tautība polis, pats vedā preces no Tukuma uz Ventspili un otrādi.. Vispār tas bija vienīgais teksts, ko es no viņa sapratu, jo tā nu sanāk, bet šiem baltsarkaniem tautību pārstāvjiem tīk tikai viņu pašu vietējā valoda un citas netiek atdzītas par labu esam, lai iemācītos. Es pat īsti nesapratu kur viņš brauc, tik to- ka uz Liepāju jau noteikti nebrauc.
Tā vārds pa vārdam, katrs savā valodā viens otram nepateicām neko tādu, ko saprastu :D
Nākošā burvīgā mašīna, kuru man kādā apdzīvotā vietā nācās mīļi gaidīt bija vieglā mašīna, tāds interesants cilvēks- ar radaru detaktoru, rāciju un bmw mašīnīti. Braukt jau nu viņam patikās, un mašīnas dzīt arī. Uz jautājumu, vai es neesot redzējis tādu tumšu mersedesu, es atdzinu, ka viens paskrēja gan garām, bet vai tas bija viņa skriešanās objekts nemācēju teikt, jo, vismaz pa apdzīvotu vietu šamam patikās braukt rāmjos, ko ir noteicis Zivtiņa kunga darbinieki.
Tā dīvaini sanāca- tā kā bmw šoferītim patikās skrieties, tad Skrundas pilsētā man nācās nīkt un skatīties kā pabrauc garām tie paši cilvēki, kas mani nepaņēma iepriekšējā stopēšanas vietā.. Speciāli iedomājos, ka varētu stāvēt tieši tāpat, kā tur, izrādās, kāds mani arī atpazina, vismaz viens vācietis un motocikla vadītājs bija manāmi pārsteigts un sveicināja mani ;D
Finiša taisnē uz Liepāju sanāca nostopēt tādu omulīgu vīru, kam pašam hobijis ir bijis apceļot Latviju utt. Lai tiktu pie šīs brīnišķīgās sarunas, ceļa malas asfalts nācās baudīt manu kompāniju 1h 10min ;) Bet, kā izrādās, tas viss bija tā vērts. Kā izrādās mans dzīves veidz un redzētais bija gana interesants sarunu objekts. Jautājums pēc jautājuma.

Liepājā mani sagaidīja Rožu laukumā brandža ar cilvēciņiem. Kā izrādās, labi piedienējās teiciens- topošie zagļi, deģenerāti un padauzas :D Liepājā 3 dienās apskatīt bija lemts tikai rožu laukumu ar vietējo kafejnīcu, kur sanāca pavadīt daudz laika. Kamēr citi malkoja miestiņu, kuram pat tika dots vārds- Artūrs Purniņš, tikām man nācās baudīt Iļģuciema gardumus- iesalu ;) Vēl tika apskatīts vietējais tirgus, maxima, ceļš līdz fonteinam un atpakaļ. Pārējais viss laiks tika pavadīts tādā mazā apdzīvotā vietā ar spēcīgu nosaukumu (vismaz autobusa pieturai) Pērkone. Liktenim labpatikās, ka mēs vismaz 1 reizi šo ceļa posmu no Liepājas līdz Pērkonei mērojam ar kājām.

Ceļojums atpakaļceļā uz Rīgu izvērtās arī gana interesants, sāksim ar to, ka man uzradās stopošanas kompanjons- Edgars. Tā mēs divatā centāmies atrast pietiekoši daudz brīvas vietas mašīnās, kas mūs būtu labprātīgi paveduši pa šo brīnišķīgo asfaltu. Te nu Mērfijam labpatikās mūs vērot- Mums izdevās nostopēt mašīnu vietā, kas nu nekādīgi neatbilst labai stopošanas vietai- mežaina vieta, līkumā, pie tam no kalna... Ar šiem cilvēkiem sanāca interesanta saruna. Šīs bija kārtējais piedādījums, ka Latvija ir maza- izrādās mums ir kopīgi paziņas, un pat esam bijuši kopīgos pārgājienos pa šo pašu zemi. Lai gan saruna bija veiksmīga visu ceļojuma brīdi, bet tālāk par saldāko pislētu viņus gan pierunāt mūs vest nesanāca. Vismaz tā bija tā vieta, kur norisinājās pēc mana prāta (vismaz man tā labpatikās domāt) Ieraudzīju mašīnu, pateicu, ka šī nu noteikti būs tā īstā un vienīgā mašīna, kas apstāsies (pie tam pateicu to skaļi nevis pie sevis) un tiešām- apstājās :) Tā nu ceļojuma veidā ir sanācis nostopēt gandrīz visa veida mašīnas- fūri, vieglo, busiņu un visbeidzot arī džipu :) Sarunu biedri gan viņi nekādi nebija. Vēl trakāk, likās, ka viņi vispār ignorē mūsu esamību un turpināja savas sarunas, lai gan lielāko daļu nu noteikti mums nevajadzēja dzirdēt :D

Šīs dienas bija interesantas, lai gan tās tikai tagad tā lēnām nāk patīkami prātā. Tas varbūt tāpēc, ka mēs tā neko īsti nedarījām visas dienas- pilsētu neapskatījām, nekur tā īsti nestaigājām (ja neskaita tos 10+km uz Pērkoni, lai gan tas bija nakts vidū...). Tā pārskatot to visu. Sankāk nedaudz dīvaini- pilsēta atmiņās sastāv no fragmentiem, tāpat arī viss pārējais. Jūra, spēles, barošanās brīži, kafejnīca, sarunas (lai gan, lielākoties, runājot ar citu vārdiem- runājām vienkārši sūdu :D) Tas tā visu saliekot pa plauktiņiem un atsaucot atmiņā. Tas tā viss kopā- bija skaisti. Un atkal, iebraucot Rīgas teritorijā, emocijas nedaudz noplaka un sirsniņa asa sajūta. Kārtējais pasākums, kārtējās beigas. Kārtējais pierādījums pašam sev- jā- tev patīk ceļot un tie cilvēki, kas apstājās, lai vienkārši pavestu kādu gabaliņu- tā ir daļa, kas bez emocijām, bet paliekoši ir tā viena no vērtīgākajām tieši pasākuma pēcemocijām ;)

Esmu mājās un tiek plānots jau nākošais- ceļojums uz Ventspils rajonu- jā, šī būs kārtējā uzvara ;)

Current mood: blah

Current music: soul

(comment on this)

Wednesday, July 7, 2010

10:44PM - Ritenis

Šodien devos uz Rīgu- apnika vietējā nīkšana. Devos uz fakultātii, vispirms satikt Mārtiņu, paņemt no viņa laivu uz vienu braucienu, tad devos uz Rock`n`Riga ieturēties. Rock`n`Riga ieraudzīju jauno pavāru un pārstāju apsvērt domu celt traci par to, ka porcijas kļuvušas mazākas un mērces negaršīgākas :D Pavadīju tur aptuveni 2h omulīgā gaisotnē baudot savu ēdienu un greipfrūta sulu. Tad sekoja neliela pastaiga pa Rīgas parkiem un tad uz mājām. Autobusā satiku pazīstamu cilvēku un runājām par dažādām vides lietām un uzņēmumu tipiem. Bija interesanti, viņam noteikti iepatikās dažas manas idejas un viedokļi ;)
Mājās izdomāju atrast vecos labos hītus, sāku ar offspring, disturbed, godsmack un tad uzdūros uz Avril Lavigne- Losing Grip. Ā, iepatikās no jauna :)
Saklausījies dziesmu un devos ikdienišķajā izbraucienā ar riteni ;) Šī bija pirmā reizi, kad vajadzēja apdzīt citus riteņbraucējus, un uzreiz 4 :) Deva tādu patīkamu stimulu mīties ātrāk. Laiks bija tā nedaudz apmācies, patīkami, ka nebija vairāk tie +30. Neciešu karstumu. Aizminos līdz sliedēm, tur nedaudz pafotogrāfējos un devos atpakaļ :) Un tad sākās- lietus. Sāka līt stiprāk un stiprāk, līdz droši varēja teikt- gāž kā no spaiņiem. Tad atcerējos dziesmu Avril Lavigne- Losing Grip
Why should I care?
'Cause you weren't there when I was scared
I was so alone
Why should I care?
If you don't care, then I don't care
We're not goin anywhere
I was so alone...
You, you need to listen!
I'm startin' to trip,
I'm losin' my grip
And I'm in this thing alone...
Lai gan es pats nejutos tā kā dziesmas vārdos, bet man tas pats izpildījums- kā viņa to dzied, mūzika un esošie laikapstākļi. Neko labāku nespēju vēlēties. Minos, cik varēju, iekšēji tik dziedāju šos dziesmas vārdus, sakostiem zobiem braucu uz priekšu- tieši iekšā liet. Tāda jocīga sajūta- kamēr braucu, tikmēr viss bija kārtībā- lietu īpaši nejutu. Tuvojos mājām, pie mājām nometu riteni, fiksi apskatos pulkstenī un JĀĀĀ, jauns rekords. Prieks un laime, kur tu rodies :) Šodien es minos ātrāk nekā citas reidzes un iepriekšējo rekordu apsteidzu par veselu minūti! JĀ, man tas izdevās. Pēc prieka paleciena devos augšā un mērīt savu sirsniņu un spiedienu. Tie gan uzrādīja man teorētiskās kritiskās robežas, bet nepārkāpa. Neliels prieciņš.
Pēc tā, devos ārā, lai novietotu riteni mājās, izgāju, vēl lija. Un tad es beidzot sajutu lietu, tas gāzās pāri sejai, ķermenim, jutos kā ezerā. Lietus strauju beidza līt un tad es jutu katru pili, kas pāri vaigiem tecēja līdz zodam un tad nopilēja lejā. Neaprakstāmas sajūtas. Jutos tā it kā neviena nebūtu, jutu savu sirdspukstus, smagu elpu, bet neko vairāk. Tāda sajūta, ka man nebūtu nekādu citu ķermeņu daļu- tik seja un sirsniņa.
Mājās neliela duša un tāda kā atklāsme- šīs pēdējās 2 dienas gājis dažādi un jā, visas tās emocijas. Te kāpumi, te kritumi bet bet bet bet. Šie pēdējie 2 notikumi- laikapstākļi un ritenis, dveš tādu patīkamu atslodzi un tas viss, notiek pa īstam.
Bail ir no vienas lietas- man atkal sāk iepatikties būt vienam- nav vajadzīga kompānija, atpakaļ es tomēr negribu, pēc tam ir grūti atkal mainīties.

Current mood: full

Current music: Avril Lavigne

(comment on this)

10:17PM - Laikapstākļi

Visu pirms sanāca tā, ka gribējās atsvaidzināt angļu valodu, tieši rakstīšanu. Tekstus nekādus īpašos negribējās rakstīt, tāpēc izštukoju, ka vajag izveudot profilu feisbukā, un tur visus tekstus bīdīt angļu valodā, tā atslodzei. Pašam šāda tipa eksperiments pat ļoti iet pie sirds, man tur pat ir iepaticies labāk atstāt tekstus ko es daru nekā tvīterī ;)

Vakardien centos sapazīties ar vietējiem- tā teikt, lai nejustos tik vientuļi, jāiet iepazīties ar vietējiem. izgāju ārā, un devos uz parku, kā pēdējie paša novērojumi liecināja, tur jauniešiem tīk uzturēties vislabāk- var pa kluso iedzert, uzvilkt kādu dūmu un patīksmināties par citiem garāmejošiem onkuļiem un tantukiem. Tā nu atradu bariņu, kur bija 2 meitenes un divi, tā teikt vīrieškārtas pārstāvji. Devos taisnā ceļā pie viņiem, sākumā tā bikli, pavaicāju, vai gadījumā nezinot cik ir pulkstens utt. Meitenēm es uzreiz iepatikos- tā teikt viegla atslodze, puisis, kas nesmēķē, nelamājās, viegli iededzis saulītē, smaida un visādi citādi cenšas izlīst no situācijas un paildzināt sarunu. Bet savukārt tiem diviem apakškārtes klases primātiem, kas sevi mīļi dēvē par cilvēciņiem un viņu draugiem es tā neīpaši. Pārkāpjot viņu robežas, un es neesot paprasījis šamiem atļauju, vai varot runāt ar viņu meitenēm. Te man paspruka neliela replika par to, ka cilvēks nevar piederēt nevienam un brīvi izvēlās ar ko komunicēt. Izrādās šo teikumu viņi saprata nedaudz savādāk. klausoties viņu vietējā dialektā un visai vienveidīgajā vārdu krājumā atcerējos sevi, gadus 5-8 atpakaļ. Oh, sāku nedaudz smīkņāt, kas šiem Dieva veltēm atkal īsti negāja pie sirds. Tā teikt, brieda klope, bet visu pārtrauca šķīrējtiesnesis, pat veseli trīs- zibens, pērkons un lietus. Visi trīs vienā laikā un lielā daudzumā. ĀAaa, mani 4 jauniegūtie draugi visai ātri pazuda- cukura veidojumu un vainas apziņa.. Es sajutos tik dzīvs uzreiz, devos uz dārzu.
Debesis kļuva tumšas jo tumšas, zibeņi bija 2 veidi- viens, tiešais, no debesīm ar izlādi uz Zemi, otrs veids vienkārši staigāja pa tumšajiem mākoņiem dzīslu veidā. Un lietus, tādas lāses! Un daudz, aptuveni minūtes laikā viss pilnībā slapjš, līdz pēdējai vīlītei. Veiksmīgi tiku līdz dārzam un dzīres varēja sākties! Vispirms zibens, tad pēc sekundes pērkons ar tādu spalgi dobju skaņu, kas pilnībā apdullina, bļāvu no visa spēka. Jutu vēnās un artērijās spēku. Smiekli kopā ar sajūmsu lauzās uz āru kliegšanas veidā.
Viss turpinājās aptuveni 35 minūtes. Tad dabas spēks pierima un arī manas emocijas. "iekšā" sēdēja tāds patīkams gariņš, kas čukstēja- šī diena bija īpaša un tu malacītis :)

Current mood: happy

Current music: AC/DC

(comment on this)

Saturday, July 3, 2010

1:12AM - Izlaidums

Diena pagāja izlaiduma zīmē. Īpašs izlaidums- fakultāti pabeidz uzreiz 6 bakalaura programmas, bija arī maģistri, telpiskā plānošana un skolotāji.
Gatavošanās izlaidumam sākās jau iepriekšējā dienā ar runu. To bija problēmas, nespēju koncentrēties, nespēju uzsākt. Mētājos no vienas puses uz otru. Pazuda vēl elektrība uz 30 minūtēm. Stress. Sēdēju vannā ar iedegtām svecēm un domāju runu. Sākumā izveidoju pietures punktus, ap ko apaudzēt gudrus tekstus, lai tas viss savijas vienā sakarīgā stāstiņā :)
Lai nu kā, bet piebeidzu bīdīt tekstus 4:41 :D No rīta devu pārbaudīt 2 cilvēkiem, lai pasaka ko pielabot, stiliņu, kādu teikumu lieku izsvītrot, vai gluži pretēji pielikt klāt. Saņēmu pāris noderīgas norādes. Devos uz Rīgu, tad bibliotēkā iedevu vēl izlasīt runu vienam cilvēkam, kas vēl piekoriģēja, tad domāju, ka ir pat ļoti laba runa un printēju ārā.
Tad sākākais interesantākais- puķu pirkšana, paziņu tik daudz... aprobežojos ar 9 cilvēkiem, kam varētu dot ziedus :) Pēc tam došanās uz LU. Tik daudz cilvēku..
Ieņēmu savu vietu un tad viss varēja sākties. Blakus apsēdās vienas absolventes tēvs- tāds visai pļāpīgs un uzbāzīgs :) Visu laiku gribēja ar mani runāt par dažādām tēmām, bet lielākoties par fotoaparāta iespējām un tā režīmiem... Nespēju runu pārlasīt no sākuma līdz beigām, visu laiku vajadzēja runāties. Dīvaini bija klausīties savu balsi, sajutos vecss :D Pēc uzrunas pat saņēmu ovācijas un aplausu jūru, pēc visa pasākuma vēl daži pateica, ka runa esot bijusi lieliska (nedomāju gan, ka tik lieliska, bet prieks, ka patikās)
Es arī saņēmu ziedus :)
Pēc tam devos kopā ar Andu pie viņas uz bilžu vakaru. Pa ceļam satikām vēl viņas draudzenes un kopistiski devāmies uz dzīvokli. Pa ceļam iegājām IKI veikalā, kā izrādās mani tur noturēja par darbinieku, pat divreiz :D
Bildes, bildes, bildes, labas atmiņas un lieliski skati, tā ar domu, tur vajadzēs aizbraukt vēl. Un daudz kas neredzēts vēl ar. aiii.
Pēc tam devos uz mājām, un kā par pārsteigumu pašam, pat nenokavēju autobusu, sekunde sekundē paspēju.
Šī diena bija gara, bagāta ar emocijām un interesanta. Naktī tikai sajutos jocīgi.

Current mood: tired

(comment on this)

Wednesday, June 30, 2010

Sunday, June 27, 2010

12:44AM - Ķirši

Man tā nepatīk brīdis, kad aizmirst ko gribēja teikt vai rakstīt :) Vakar bija kāds idiāls notikums, bet es nespēju to atcerēties :(
Šodien lielākoties garlaikojos dārzā- piepalīdzēju vecākiem ar šādiem tādien nenozīmīgiem darbiņiem, ko es varēju izdarīt. Izstaigāju visu dārzu, man liekas, ka katru reizi tur var atrast kādu jaunu augu sugu, jo mātes mīlestība pret augiem ir neizmērojama..
Šodien ievēroju, ka ir nogatavojušies pirmie ķirši :) Tātad ķiršu sezona arī ir sākusies, tik pamaz gan viņu ir, šogad raža ir gaužām maza.
Vēlāk devos ikvakara izbraucienā ar riteni, un pirmo reizi saskāros ar riteņbraucēju lielāko biedu- suņiem, precīzāk veseliem 4 :) Sāku apsvērt par maršruta maiņu, jo visu laiku es braucu vienu un to pašu maršrutu.
Šovakar ar izdevās kaut kas sen aizmirsts. Kad biju nobraucis pusi distanci un gaidīju pie vilciena pārmijas, es ieelpoju gaisu kārtīgi plaušās un galvā viss sagriezās. Likās, ka sajutu smaržas, kuras pirms tam nebija, pacēlos spārnos, iestājās tāds klusums. Radās tāda harmoniska sajūta un man vairs nešķita svarīgi tie jautājumi, kas parasti pārņem mani, kad esmu viens.
Lēnām sāk palikt garlaicīgi, drīz laikam ir gaidāmi ciemiņi. Īstenībā šī sajūta ir neizutrama. Agrāk es varēju dienām un nedēļām pavadīt vienatnē, pat vairākas dienas neizdvest ne vārda, bet tagad, studējot, esmu tā pieradis pie sabiedrības, ka ir visai grūti.

Bet pār visu- šodien ir ķirši mm :)

Current mood: touched

(comment on this)

Friday, June 25, 2010

12:23AM - Virpulis

Svētkiem nebija mērķa, domāju, kas pirmais patrāpīsies, tur arī varētu doties. Vairs nav kā agrāk, kad bija neskaitāmi piedāvājumi, kur svinēt Līgo :) Bija visu laiku tāda sajūta, ka vajag uzņemties iniciatīvu, bet nespēju. Tas turēja kā barjera, un īstenībā, par to es sevi nedaudz ienīdu un šaustīju.
Izdomāju svētkus svinēt, vai vienkārši pavadīt pie kursabiedra, kas uzaicināja. Devos uz Rīgu, nedaudz iepirkos un devos uz norādīto vietu. Pa ceļam pārdomāju un mēģināju noskaidrot, ko dara kāds no maniem draugiem, bet svētku iespaidā nedzirdēja manu zvanu. Atgriezos pie vienīgā varianta un devos pie kursabiedra. Īstenībā nebija nemaz tik slikti, sajutos gan nedaudz vecs, jo vienīgais ko mēs darījām- runājāmies, ēdām, spēlējām dažādas galda spēles. Apēdu gandrīz vai visus burkānus un citus dārzeņus- ziniet, veselīgais dzīvesveids un tā. Īstenībā sarunas bija visai lādzīgas un man patikās.
Tā nosēdējām līdz pat 4 rītā. Nedaudz pagulēju un devos uz mājām, pa ceļam iegāju veikalā nopirku veselības dzērienu, zemenes un sieru. Aizbraucu mājās un visu to notiesāju- sajutos nedaudz kā svētkos, veselības dzēriens atgādināja alus pudeli un tas izraisīja nedaudz smieklu ar :) Patikās klausīties pļavas skaņās, kamēr to visu notiesāju.
Pašā vakarā devos izbraucienā ar riteni, lai gan jutos nedaudz sliktāk nekā parasti, kad dodos izbruacienā ar riteni, bet rezultāti bija labāki :) Devos uz savu galamērķi, tur nedaudz atpūtos- tā fantastiski, pļavas pievakarē ir tik skaļas. Saulriets un dzelzceļš, sliedes, neliels pakalniņš, pļavas un pilnīgs klusums, tas viss kopā un lielā daudzumā. Nomierinājos un, kad atbraucu mājās jutos omulīgi. He heiii šodien bija atkal neliela uzvara :)

Current mood: complacent

Current music: Mofo

(comment on this)

Tuesday, June 22, 2010

11:48PM - Sākam pieskatīt sevi :)

No rīta izvācu beidzot visas mantas no dzīvokļa, precīzāk rallijā atrastās mantas :) 3 maisi uhh.

Vakarā uzsāku sportiņu ar veselības novērojumiem :)
Distance vienkārša, tikai 5.4km vienā virzienā un atpakaļ. Tātad kopā vien 10.8km
Dīvani, ka turpceļā man prasīja par 2 minūtēm vairāk laika nekā atpakaļceļā. Kopējais laiks tika pavadīts 32 minūtes, vidējais ātrums 20,33 km/h ;) Nav īpaši ātri, bet nav arī palēni :) Tīri pieklājīgi
Sirds rādītāji- asinsspiediens pirms: 132 uz 80 un sirdspukstu skaits 64. Atpakaļceļā asinsspiediens 151 uz 88 un sirdspukstu skaits 124. Nav ne jausmas, vai šie rādītāji ir labi vai slikti. Kad nākošreiz došos pie ārsta, cītīgi noprasīšu kas un kā :)

Pēc tam devos uz Dārzu, pa ceļam ieraudzīju ezi, kas devās pāri ceļam :) Uzreiz piestāju un mēģināju pieskarties. Ezis sāka rūkt un stenēt. Tad izdomāju vienkārši nofotogrāfēt un likt viņu mierā. Dārzā ieraudzīju beigtu vārnu, laikam kāds viņu tur ir nomušījis, ogas vismaz vairs needīs, tuvākā apkārtnē nemanīju nevienu citu vārnu.

Atpakaļcelā mierīgi pavizinājos pa parku. Piestāju pie jasmīniem un ostīju- tā patīk tā saldā smarža, uzreiz nāk bērnības atmiņas. Pēc tam uz mājām, duša un priecīgs prāts. Rīt Līgo, bet man kaut kā vienalga- tagad ir pārāk labi, lai domātu kas ko un kā ;)

Current mood: bouncy

(comment on this)

Navigate: (Previous 20 entries)