Garastāvoklis:	happy
Mūzika:	AC/DC

Laikapstākļi
Visu pirms sanāca tā, ka gribējās atsvaidzināt angļu valodu, tieši rakstīšanu. Tekstus nekādus īpašos negribējās rakstīt, tāpēc izštukoju, ka vajag izveudot profilu feisbukā, un tur visus tekstus bīdīt angļu valodā, tā atslodzei. Pašam šāda tipa eksperiments pat ļoti iet pie sirds, man tur pat ir iepaticies labāk atstāt tekstus ko es daru nekā tvīterī ;)

Vakardien centos sapazīties ar vietējiem- tā teikt, lai nejustos tik vientuļi, jāiet iepazīties ar vietējiem. izgāju ārā, un devos uz parku, kā pēdējie paša novērojumi liecināja, tur jauniešiem tīk uzturēties vislabāk- var pa kluso iedzert, uzvilkt kādu dūmu un patīksmināties par citiem garāmejošiem onkuļiem un tantukiem. Tā nu atradu bariņu, kur bija 2 meitenes un divi, tā teikt vīrieškārtas pārstāvji. Devos taisnā ceļā pie viņiem, sākumā tā bikli, pavaicāju, vai gadījumā nezinot cik ir pulkstens utt. Meitenēm es uzreiz iepatikos- tā teikt viegla atslodze, puisis, kas nesmēķē, nelamājās, viegli iededzis saulītē, smaida un visādi citādi cenšas izlīst no situācijas un paildzināt sarunu. Bet savukārt tiem diviem apakškārtes klases primātiem, kas sevi mīļi dēvē par cilvēciņiem un viņu draugiem es tā neīpaši. Pārkāpjot viņu robežas, un es neesot paprasījis šamiem atļauju, vai varot runāt ar viņu meitenēm. Te man paspruka neliela replika par to, ka cilvēks nevar piederēt nevienam un brīvi izvēlās ar ko komunicēt. Izrādās šo teikumu viņi saprata nedaudz savādāk. klausoties viņu vietējā dialektā un visai vienveidīgajā vārdu krājumā atcerējos sevi, gadus 5-8 atpakaļ. Oh, sāku nedaudz smīkņāt, kas šiem Dieva veltēm atkal īsti negāja pie sirds. Tā teikt, brieda klope, bet visu pārtrauca šķīrējtiesnesis, pat veseli trīs- zibens, pērkons un lietus. Visi trīs vienā laikā un lielā daudzumā. ĀAaa, mani 4 jauniegūtie draugi visai ātri pazuda- cukura veidojumu un vainas apziņa.. Es sajutos tik dzīvs uzreiz, devos uz dārzu.
Debesis kļuva tumšas jo tumšas, zibeņi bija 2 veidi- viens, tiešais, no debesīm ar izlādi uz Zemi, otrs veids vienkārši staigāja pa tumšajiem mākoņiem dzīslu veidā. Un lietus, tādas lāses! Un daudz, aptuveni minūtes laikā viss pilnībā slapjš, līdz pēdējai vīlītei. Veiksmīgi tiku līdz dārzam un dzīres varēja sākties! Vispirms zibens, tad pēc sekundes pērkons ar tādu spalgi dobju skaņu, kas pilnībā apdullina, bļāvu no visa spēka. Jutu vēnās un artērijās spēku. Smiekli kopā ar sajūmsu lauzās uz āru kliegšanas veidā.
Viss turpinājās aptuveni 35 minūtes. Tad dabas spēks pierima un arī manas emocijas. "iekšā" sēdēja tāds patīkams gariņš, kas čukstēja- šī diena bija īpaša un tu malacītis :)