10:17PM - Laikapstākļi
Visu pirms sanāca tā, ka gribējās atsvaidzināt angļu valodu, tieši rakstīšanu. Tekstus nekādus īpašos negribējās rakstīt, tāpēc izštukoju, ka vajag izveudot profilu feisbukā, un tur visus tekstus bīdīt angļu valodā, tā atslodzei. Pašam šāda tipa eksperiments pat ļoti iet pie sirds, man tur pat ir iepaticies labāk atstāt tekstus ko es daru nekā tvīterī ;)
Vakardien centos sapazīties ar vietējiem- tā teikt, lai nejustos tik vientuļi, jāiet iepazīties ar vietējiem. izgāju ārā, un devos uz parku, kā pēdējie paša novērojumi liecināja, tur jauniešiem tīk uzturēties vislabāk- var pa kluso iedzert, uzvilkt kādu dūmu un patīksmināties par citiem garāmejošiem onkuļiem un tantukiem. Tā nu atradu bariņu, kur bija 2 meitenes un divi, tā teikt vīrieškārtas pārstāvji. Devos taisnā ceļā pie viņiem, sākumā tā bikli, pavaicāju, vai gadījumā nezinot cik ir pulkstens utt. Meitenēm es uzreiz iepatikos- tā teikt viegla atslodze, puisis, kas nesmēķē, nelamājās, viegli iededzis saulītē, smaida un visādi citādi cenšas izlīst no situācijas un paildzināt sarunu. Bet savukārt tiem diviem apakškārtes klases primātiem, kas sevi mīļi dēvē par cilvēciņiem un viņu draugiem es tā neīpaši. Pārkāpjot viņu robežas, un es neesot paprasījis šamiem atļauju, vai varot runāt ar viņu meitenēm. Te man paspruka neliela replika par to, ka cilvēks nevar piederēt nevienam un brīvi izvēlās ar ko komunicēt. Izrādās šo teikumu viņi saprata nedaudz savādāk. klausoties viņu vietējā dialektā un visai vienveidīgajā vārdu krājumā atcerējos sevi, gadus 5-8 atpakaļ. Oh, sāku nedaudz smīkņāt, kas šiem Dieva veltēm atkal īsti negāja pie sirds. Tā teikt, brieda klope, bet visu pārtrauca šķīrējtiesnesis, pat veseli trīs- zibens, pērkons un lietus. Visi trīs vienā laikā un lielā daudzumā. ĀAaa, mani 4 jauniegūtie draugi visai ātri pazuda- cukura veidojumu un vainas apziņa.. Es sajutos tik dzīvs uzreiz, devos uz dārzu.
Debesis kļuva tumšas jo tumšas, zibeņi bija 2 veidi- viens, tiešais, no debesīm ar izlādi uz Zemi, otrs veids vienkārši staigāja pa tumšajiem mākoņiem dzīslu veidā. Un lietus, tādas lāses! Un daudz, aptuveni minūtes laikā viss pilnībā slapjš, līdz pēdējai vīlītei. Veiksmīgi tiku līdz dārzam un dzīres varēja sākties! Vispirms zibens, tad pēc sekundes pērkons ar tādu spalgi dobju skaņu, kas pilnībā apdullina, bļāvu no visa spēka. Jutu vēnās un artērijās spēku. Smiekli kopā ar sajūmsu lauzās uz āru kliegšanas veidā.
Viss turpinājās aptuveni 35 minūtes. Tad dabas spēks pierima un arī manas emocijas. "iekšā" sēdēja tāds patīkams gariņš, kas čukstēja- šī diena bija īpaša un tu malacītis :)
Current mood: 
happy
Current music: AC/DC
10:44PM - Ritenis
Šodien devos uz Rīgu- apnika vietējā nīkšana. Devos uz fakultātii, vispirms satikt Mārtiņu, paņemt no viņa laivu uz vienu braucienu, tad devos uz Rock`n`Riga ieturēties. Rock`n`Riga ieraudzīju jauno pavāru un pārstāju apsvērt domu celt traci par to, ka porcijas kļuvušas mazākas un mērces negaršīgākas :D Pavadīju tur aptuveni 2h omulīgā gaisotnē baudot savu ēdienu un greipfrūta sulu. Tad sekoja neliela pastaiga pa Rīgas parkiem un tad uz mājām. Autobusā satiku pazīstamu cilvēku un runājām par dažādām vides lietām un uzņēmumu tipiem. Bija interesanti, viņam noteikti iepatikās dažas manas idejas un viedokļi ;)
Mājās izdomāju atrast vecos labos hītus, sāku ar offspring, disturbed, godsmack un tad uzdūros uz Avril Lavigne- Losing Grip. Ā, iepatikās no jauna :)
Saklausījies dziesmu un devos ikdienišķajā izbraucienā ar riteni ;) Šī bija pirmā reizi, kad vajadzēja apdzīt citus riteņbraucējus, un uzreiz 4 :) Deva tādu patīkamu stimulu mīties ātrāk. Laiks bija tā nedaudz apmācies, patīkami, ka nebija vairāk tie +30. Neciešu karstumu. Aizminos līdz sliedēm, tur nedaudz pafotogrāfējos un devos atpakaļ :) Un tad sākās- lietus. Sāka līt stiprāk un stiprāk, līdz droši varēja teikt- gāž kā no spaiņiem. Tad atcerējos dziesmu Avril Lavigne- Losing Grip
Why should I care?
'Cause you weren't there when I was scared
I was so alone
Why should I care?
If you don't care, then I don't care
We're not goin anywhere
I was so alone...
You, you need to listen!
I'm startin' to trip,
I'm losin' my grip
And I'm in this thing alone...
Lai gan es pats nejutos tā kā dziesmas vārdos, bet man tas pats izpildījums- kā viņa to dzied, mūzika un esošie laikapstākļi. Neko labāku nespēju vēlēties. Minos, cik varēju, iekšēji tik dziedāju šos dziesmas vārdus, sakostiem zobiem braucu uz priekšu- tieši iekšā liet. Tāda jocīga sajūta- kamēr braucu, tikmēr viss bija kārtībā- lietu īpaši nejutu. Tuvojos mājām, pie mājām nometu riteni, fiksi apskatos pulkstenī un JĀĀĀ, jauns rekords. Prieks un laime, kur tu rodies :) Šodien es minos ātrāk nekā citas reidzes un iepriekšējo rekordu apsteidzu par veselu minūti! JĀ, man tas izdevās. Pēc prieka paleciena devos augšā un mērīt savu sirsniņu un spiedienu. Tie gan uzrādīja man teorētiskās kritiskās robežas, bet nepārkāpa. Neliels prieciņš.
Pēc tā, devos ārā, lai novietotu riteni mājās, izgāju, vēl lija. Un tad es beidzot sajutu lietu, tas gāzās pāri sejai, ķermenim, jutos kā ezerā. Lietus strauju beidza līt un tad es jutu katru pili, kas pāri vaigiem tecēja līdz zodam un tad nopilēja lejā. Neaprakstāmas sajūtas. Jutos tā it kā neviena nebūtu, jutu savu sirdspukstus, smagu elpu, bet neko vairāk. Tāda sajūta, ka man nebūtu nekādu citu ķermeņu daļu- tik seja un sirsniņa.
Mājās neliela duša un tāda kā atklāsme- šīs pēdējās 2 dienas gājis dažādi un jā, visas tās emocijas. Te kāpumi, te kritumi bet bet bet bet. Šie pēdējie 2 notikumi- laikapstākļi un ritenis, dveš tādu patīkamu atslodzi un tas viss, notiek pa īstam.
Bail ir no vienas lietas- man atkal sāk iepatikties būt vienam- nav vajadzīga kompānija, atpakaļ es tomēr negribu, pēc tam ir grūti atkal mainīties.
Current mood: full
Current music: Avril Lavigne