Garastāvoklis:	full
Mūzika:	Avril Lavigne

Ritenis
Šodien devos uz Rīgu- apnika vietējā nīkšana. Devos uz fakultātii, vispirms satikt Mārtiņu, paņemt no viņa laivu uz vienu braucienu, tad devos uz Rock`n`Riga ieturēties. Rock`n`Riga ieraudzīju jauno pavāru un pārstāju apsvērt domu celt traci par to, ka porcijas kļuvušas mazākas un mērces negaršīgākas :D Pavadīju tur aptuveni 2h omulīgā gaisotnē baudot savu ēdienu un greipfrūta sulu. Tad sekoja neliela pastaiga pa Rīgas parkiem un tad uz mājām. Autobusā satiku pazīstamu cilvēku un runājām par dažādām vides lietām un uzņēmumu tipiem. Bija interesanti, viņam noteikti iepatikās dažas manas idejas un viedokļi ;)
Mājās izdomāju atrast vecos labos hītus, sāku ar offspring, disturbed, godsmack un tad uzdūros uz Avril Lavigne- Losing Grip. Ā, iepatikās no jauna :)
Saklausījies dziesmu un devos ikdienišķajā izbraucienā ar riteni ;) Šī bija pirmā reizi, kad vajadzēja apdzīt citus riteņbraucējus, un uzreiz 4 :) Deva tādu patīkamu stimulu mīties ātrāk. Laiks bija tā nedaudz apmācies, patīkami, ka nebija vairāk tie +30. Neciešu karstumu. Aizminos līdz sliedēm, tur nedaudz pafotogrāfējos un devos atpakaļ :) Un tad sākās- lietus. Sāka līt stiprāk un stiprāk, līdz droši varēja teikt- gāž kā no spaiņiem. Tad atcerējos dziesmu Avril Lavigne- Losing Grip
Why should I care?
'Cause you weren't there when I was scared
I was so alone
Why should I care?
If you don't care, then I don't care
We're not goin anywhere
I was so alone...
You, you need to listen!
I'm startin' to trip,
I'm losin' my grip
And I'm in this thing alone...
Lai gan es pats nejutos tā kā dziesmas vārdos, bet man tas pats izpildījums- kā viņa to dzied, mūzika un esošie laikapstākļi. Neko labāku nespēju vēlēties. Minos, cik varēju, iekšēji tik dziedāju šos dziesmas vārdus, sakostiem zobiem braucu uz priekšu- tieši iekšā liet. Tāda jocīga sajūta- kamēr braucu, tikmēr viss bija kārtībā- lietu īpaši nejutu. Tuvojos mājām, pie mājām nometu riteni, fiksi apskatos pulkstenī un JĀĀĀ, jauns rekords. Prieks un laime, kur tu rodies :) Šodien es minos ātrāk nekā citas reidzes un iepriekšējo rekordu apsteidzu par veselu minūti! JĀ, man tas izdevās. Pēc prieka paleciena devos augšā un mērīt savu sirsniņu un spiedienu. Tie gan uzrādīja man teorētiskās kritiskās robežas, bet nepārkāpa. Neliels prieciņš.
Pēc tā, devos ārā, lai novietotu riteni mājās, izgāju, vēl lija. Un tad es beidzot sajutu lietu, tas gāzās pāri sejai, ķermenim, jutos kā ezerā. Lietus strauju beidza līt un tad es jutu katru pili, kas pāri vaigiem tecēja līdz zodam un tad nopilēja lejā. Neaprakstāmas sajūtas. Jutos tā it kā neviena nebūtu, jutu savu sirdspukstus, smagu elpu, bet neko vairāk. Tāda sajūta, ka man nebūtu nekādu citu ķermeņu daļu- tik seja un sirsniņa.
Mājās neliela duša un tāda kā atklāsme- šīs pēdējās 2 dienas gājis dažādi un jā, visas tās emocijas. Te kāpumi, te kritumi bet bet bet bet. Šie pēdējie 2 notikumi- laikapstākļi un ritenis, dveš tādu patīkamu atslodzi un tas viss, notiek pa īstam.
Bail ir no vienas lietas- man atkal sāk iepatikties būt vienam- nav vajadzīga kompānija, atpakaļ es tomēr negribu, pēc tam ir grūti atkal mainīties.