Garastāvoklis:

tired

Tas pats, bet savādāk.
Kārtējās pārbaudes un sarunas ar speciālistiem. Jau sen mani nomāc depresīvas domas, tikai iedomājoties vien, kas mani sagaida, vai vienkārši ieraugot attiecīgos cilvēkus. Par to mani brīdināja- tā mēdzot gadīties, ja ir tik daudz aizliegumi kā man- kad liekas, ka esi apradis ar esošo situāciju, tad tas ir tikai maldīgi, jo vēl pēc dažām nedēļām parādās īstās sajūtas.
Iekšējā sajūta ir vienkārši graujoša- liekas ka esmu tā kā padevies, pat nezinu kam. Ir gan palicis pavisam maz- 2 mēneši. Man gan jau pateica, ka daži ierobežojumi attieksies noteikti uz ilgāku laiku. Tas nekas, galvenais, lai vairāk nav jādzer zāles un var atsākt fiziskās nodarbes uz visiem 100 apgriezieniem. Tas tā iekšēji nomāc, sajūta, ka indēju pats sevi nost. Ļoti palīdz atrašanās svaigā gaisā un vides maiņa, bet mainot vidi, draugi nespēj sekot tai līdzi. Pietrūkst sarunas, tādu vienkāršu sarunu, kas neskartu veselību vai mani. Gribu vienkārši parunāties: "Skaties, lapas jau dzeltē, drīz laikam rudens."
Es ceru, ka nezaudēšu saikni ar citiem, dibināt jaunas draudzības un censties pašam reanimēt vecās par katru cenu noteikti negribēsies. No cīņas uz cīņu iet, protams, būs jādara, bet tagad ir tāds saudzējošais režīms. gribu plūst vienu nedēļu, un tad.
Dikti palīdz mūzika ;) http://www.youtube.com/watch?v=IAs4L9AKUKk jeaahhh :)
PS Laikam beidzot esmu sapratis- veselība, veselība, veselība. Noteikti negribu tam vēlreiz iet cauri, vai arī, ka tas gadās man labi zināmiem cilvēkiem. Tas ir visai briesmīgi.