Lauku miers
Savos laukos pavadīju gandrīz 2 pilnas nedēļas. Sākumā staigāju ar smaidu sejā apkārt. Redzot cik maz kas ir mainījies, bija tāda sajūta, ka staigā "cauri laikiem." Atcerējos daudzas bērnības epizodes, notikumus, sarunas, spēles, atmiņas..
Viss šis laiks pagāja kā sapnī- gulēju zālē, skatījos mākoņos, saulrietus vakaros, devos garās pastaigās, lasīju grāmatas, braucu ar laivu pa upi un guļot tajā skatījos zvaigznēs, kas pa eizei ar krita. Runājos ar dažiem cilvēkiem, pabiju 20 min. vietējā zaļumballē, izskatīju vietējos veikalus, biju vienā ballītē, kur visiem pārējiem bija zem 18 un vēl saņēmu uzaicinājumu uz nākošo ballīti ;)
Radās tāda sajūta- jā/nē/varbūt. Trauslā apziņa, ka atgriežoties, tas viss vēl būs te tieši tāpat. Jutos vājš, jo radās doma, ka esmu atkarīgs no tā, kā tur viss ir. Tā, it kā tā būtu mana paslēptuve.
Atpakaļceļā izvēlējos stopēt, tas bija interesanti, jo satiku tik diametrāli atšķirīgus cilvēkus, saviem uzskatiem, mērķiem un idejām. Citus apskaudu par to, kādi viņi ir- savā vienkāršībā un patiesībā. Viņi bija priecīgi.

Atgriežoties mājās atkal uznāk depresīvisms. Dienas ritms ir sajaukts- dienā guļu, naktī nenāk miegs, praktiski neko nedaru, ārā neeju. Uznāk visādas apnicīgas un bezsakarīgas domas, nedaudz murgoju. Vēlos izlausties ārā, mājās kā tādā ieslodzījumā (paša) jūtos.
Pēc pāris dienām devos uz dzimšanas dienas svinībām, kas padevās visai pieņemamas ;) Ierados pēdējais un pēdējais devos projām, atceros, ka vēl nodomāju, ka ar to, ka paliku pēdējais es atguvu iekavēto laiku- es pavadīju tur aptuveni tik pat daudz stundas kā pārējie :) Stāvēšana pludmalē, skatīšanās debesīs uz zvaigznēm (krītošajām) un peldēšanās tumšajā ūdenī, kas saplūda ar melno nakti. Tas viss. Tad vēl cienāšanās ar dažādām veltēm, cepšana un citi sīkumi, mazās lietiņas un notikumi. Tas viss tā bija tīkami un interesanti.

Jūtos nedaudz atvieglots un atjēdzies no tā, ko tik pie īpašajiem cilvēciņiem man vajadzēja darīt utt. Slimošana ļoti nomāc un apgrūtina, kā es vēlos tikt no tā visa vaļā. Lietas, kas palīdz no tā tikt vaļā ir darbošanās- pasākumu plānošana, meklēšana, uztraukšanās par ko citu nevis sevi, zinu, tas nedaudz mani bendē, bet tā es vismaz nedomāju par sevi.
Ar lielu nepacietību gaidu nākošo- augusta pēdējās nedēļas izbraukumu, tad dosimies izbraucienā. Ceru, ka visi uzaicinātie brauks :)
PS man nepatīk rakstīt uz pasūtījuma.